Turpinājums.
Sākums 25. februāra numurā
Sākumā studentu sabiedriskā dzīve mani nevilināja, jo biju ļoti aizrāvusies ar studijām. Sava romantisma dēļ es korporācijas uzskatīju par nepieņemamu ārišķību. Rožu koridorā ar iekšēju augstprātību skatījos uz krāsainajiem teologiem, kas tur dižojās ar savām korporeļu lentēm. Taču 1936. gada rudenī liela daļa skolas biedreņu, ar kurām reizē sāku studēt, bija jau iesaistījušās kādā studentu biedrībā. Tā nu nolēmu, ka arī man tas jādara, lai apgūtu stāju, iekļūtu sabiedrībā un iegūtu jaunus draugus.
Tajā laikā Latvijas Universitātē bija aptuveni divpadsmit studentu akadēmisko organizāciju jeb vienotņu. Saskaņā ar demokrātiskiem principiem tām bija pārstāvji universitātes Studentu padomē. Korporācijās dalībnieku gan bija vairāk, tāpēc to pārstāvniecība padomē iznāca lielāka. Darbojās arī profesionālās organizācijas, piemēram, Fiziķu biedrība, Filologu biedrība, bet tajās bija mazāk studentu.
Pēc universitātes likumiem, lai izveidotu studentu akadēmisko organizāciju, šķiet, vajadzēja būt divpadsmit dibinātājiem vai dibinātājām. Dibinot sieviešu akadēmisko organizāciju, parasti sanāca kopā kādas divdesmit studentes. Ja kaut kas neštimmēja, tad nosprieda: “Nu kāpēc mums visām vajag vienu vienotni? Mēs tak varam taisīt divas!” Labi ātri sadalījās, piedabūja vēl kādas meitenītes klāt, un nu jau sanāca divas sieviešu vienotnes.
Pirms iestāšanās “Ausmā” es biju aizgājusi ciemos uz studentu kopu “Rāmava” (Latvijas Universitātes filoloģijas un filozofijas studentu kopa), kur darbojās draudzene Velta Rūķe. Taču “Rāmava” man likās pārāk orientēta uz filoloģiju. Tur bija tikai tie paši filologi, ko ikdienā satiku Rožu koridorā. Velta tur ļoti labi iederējās, bet es atkal būtu tāda kā kalponīte. Gribēju ko plašāku. Neatceros, kurš mani ielūdza viesoties “Ausmas” dzīvoklī, kas atradās pilsētas centrā, taču galvenā vaininiece, kāpēc es jau no pirmās reizes zināju, ka tur palikšu, bija Olga Taube (rakstot dzeju, viņa pieņēma literāro pseidonīmu Anna Dagda). Draudzīgajā saskarsmē es viņu saucu par Olitu. Garie dzīves gadi blakus Olitai man bija kā liktens dāvana. Vēlāk karš kaldināja mūsu draudzību un trimda to spodrināja. Tā nav nodilusi arī tagad, manā vienpatībā.
Pirmo reizi Olitu ieraudzīju Aleksandra Dauges lekcijās Latvijas Universitātes Lielajā aulā. Un, kad viņas seju ieraudzīju arī “Ausmā”, tad pēkšņi sapratu, ka šī ir tā vieta, kur man ir jāpaliek.
Vēl viens no svarīgākajiem iemesliem, kāpēc es izšķīros par “Ausmu”, bija “sirmās” stundas. Tas bija priekšlasījums ar debatēm, ko rīkoja vienu reizi nedēļā. Referents par izvēlēto tematu lasīja ievadu (ne ilgāk par 10–15 minūtēm). Taču šim ievadam bija jābūt tādam, lai izraisītos diskusija. Un, kad viss bars “ausmu”, kas tovakar bija sanākušas kopā, metās debatēt, kļuva ļoti interesanti. Debatēs vajadzēja drosmi skaļi runāt, pareizi stāvēt un ātri reaģēt. Man tas bija ļoti svarīgi pašai saistībā ar to, ka iedomājos – tūlīt būšu tā saucamā skolotāja. Klasē vēl ne reizi nebiju bijusi un itin nekā nezināju, kur likt rokas un kā runāt ar skolēniem. Tolaik universitātē pasniedza tikai teoriju par to, kā vajag mācīt. Pedagoģiskās prakses nebija itin nekādas.
“Ausmā” diskutējām, piemēram, par kara un miera problēmu, mākslas un reālās dzīves attiecībām, par pieklājības normām, sievietei piemērotām nodarbēm un visādām tādām lietām. Bieži vien man gadījās tā, ka mēģināju kaut ko pateikt, bet nespēju. Un reizēm, tikai braucot tramvajā mājās, izgudroju, kā vajadzēja runāt. Dažreiz “sirmajos” vakaros, kas sākās ap sešiem, diskutēja līdz vieniem naktī.
Tu esi citāda
1939. gada oktobrī, kad Padomju Savienība Baltijas valstis ultimatīvi piespieda parakstīt savstarpējās palīdzības līgumu un Latvijā ieveda krievu karaspēku, vismaz tajā jauniešu sabiedrībā, kur apgrozījos es, sākumā baiļu par to nebija. Tās radās pamazām. Piepeši “Ausmā” ievēroju, ka, man ienākot istabā, citas “ausmas” iet prom. Tā vienreiz, otrreiz, tad vēl kaut kas. Jutu, ka pret mani izturas kaut kā īpaši. Reiz vienai no “ausmām” pajautāju: “Kāpēc tā?” Viņa atbildēja: “Nu bet tu esi citāda! Tu jau mājās runā krieviski!” – “Aha,” es nodomāju, “tātad esmu neuzticama. Mana māte skaitās krieviete, un es varu būt špione.” Tas bija kaut kas jauns. Tad es jautāju citām “ausmām”: “Jūs arī tā domājat?” Viena atbildēja: “Nu jā, mēs jau tevi nepazīstam. Neviens nezina, ko tu mājās dari.” Tas man bija jāpārdzīvo. Līdz tam domāju, ka “Ausmā” esmu savu draudzeņu pulkā, kur mani jau vairākus gadus pazīst un kur esmu pietiekami savu ideoloģisko nostāju parādījusi. Atceros, ka mammai neko nestāstīju. Ar tēvu par šādu lietu vispār nebija ko runāt. Tomēr es dikti pārdzīvoju.
Mūsdienās ir atjaunota 18. novembra tradīcija – studentu korporāciju un vienotņu gājiens no Latvijas Universitātes uz Brāļu kapiem. Manā dienasgrāmatā ir piezīmes par studentu gājienu 1939. gada 18. novembrī. Tas bija pēdējais pirms 1940. gada okupācijas. Toreiz mēs, studentu vienotņu dalībnieces, gājiena ierindā vēlējāmies parādīt savu stāju. Proti, mēs gājām militārā solī, bez sarunāšanās, bez rokassomām, savās domās iegrimušas – ar cieņu un godu. Turpretī korporeļi pļāpāja, smējās, viņu rindas ļodzījās – bija pūlis. Turpretī mēs, vienībnieces, gājienam gatavojoties, bijām pat rīkojušas tā sauktās ierindas mācības, ko vadīja Latvijas armijas virsnieks. Par tām gan nedaudz uzjautrinājāmies, tomēr tās patika.
Katra vienotne pirms došanās gājienā vēl savā mītnē noturēja īsu svētbrīdi. Atceros, 18. novembra rītā tik agri neviens tramvajs vai autobuss uz pilsētas centru negāja. Man vajadzēja apmēram trīs kilometrus iet kājām, neraugoties uz to, ka lija vai sala. Tomēr šie gājieni palikuši atmiņā ar pārdomām par savu valsti un nākotni.
Mana ieilgusī studēšana un darbošanās “Ausmā” tēvam nepatika. Draudzene Velta Rūķe universitātes studijas jau bija pabeigusi un strādāja par asistenti un lektori Latviešu valodas krātuvē. Tā kādu dienu tēvs pateica: “Tu vari dzīvot pie manis, un, ja mamma var tevi paēdināt, tad tā ir mammas lieta, taču par studijām es vairs nemaksāšu, un – nekādas kabatasnaudas un naudas drēbēm. Man arī dēliem ir jādod izglītība.” Es ļoti labi sapratu papu, tāpēc manī nebija nekāda rūgtuma pret viņu, bet mūsu slavenais konflikts ar tēvu vilkās ilgāku laiku.
Ģimenē vēl aizvien pastāvēja ieradums svētdienās pulksten trijos visiem pulcēties pusdienās. Tad bija kopā visi četri bērni un dažreiz arī ciemiņi. Tēvs mani neuzrunāja, un arī es nepievērsos viņam. Tēvs varēja teikt tā: “Mamma, pasaki savai meitai.” Sevišķi bieži jau man ar papu tikties neiznāca. Visu dienu biju prom universitātē, bet vakaros no “Ausmas” vai kādas teātra izrādes pārnācu vēlu. Eksāmenu laikā mācījos naktīs.
Visbeidzot līdz 1939. gada vasarai biju nokārtojusi nepieciešamās ieskaites un sāku iecerēto studiju darbu. To zināmā mērā var pielīdzināt mūsdienu diplomdarbam. Studiju darba temats bija jāprasa profesoram Endzelīnam. Tolaik viņš aizrāvās ar izloksnēm. Tā nu mans uzdevums bija atrast pēdas Nīcas un Bārtas izloksnēm mācītāja Brašes grāmatā “Kā Palejas Jānis savu būšanu kopis”. Neliela grāmata, izdota 1844. gadā. Tātad vispirms man bija jābrauc uz Nīcu un jākonstatē vietējās izloksnes īpatnības. Pēc tam jāmēģina atrast šīs izloksnes pēdas grāmatā par mācītāja Brašes iedomāto Palejas Jāni un viņa saimniecību. Īsāk sakot, tāda “ķep-ļep” darbošanās. Tomēr brauciens uz Nīcu manā dzīvē palicis kā neaizmirstams mēnesis. Staigāju no mājas uz māju, intervēdama vecus cilvēkus, gulēju un ēdu te vienā, te otrā vietā. Ne avīžu, ne vēstuļu. Bija brīnišķa brīvības un tagadnes sajūta. Tagadnes glorificēšana. Par rītdienu nav jādomā, kad pieņem, ka rītdiena būs tikpat skaidra un droša kā šis brīdis. Harmonija ar pasauli. Bez uzdevumu smaguma, bez pienākuma slodzes. Pašpieticība, atvērtība pasaulei. Man šķiet, ka šāds mēnesis mani paplašināja lielā rādiusā. Cilvēki, ko satiku, atvērās kā grāmatas: gan veci, gan jauni bija lasāmi kā stāsti vai noveles. Ne ar vienu no šiem cilvēkiem neiznāca vēlāk satikties, bet tie ieaudās cilvēces pļavā kā musturi, kā rakstu ornamentu daļas. Laikam te es dabūju mīlestību uz ļaudīm, uz kopību ar cilvēku sugu, proti, ka esmu cilvēces daļa. Zinu skaidri, ka tādā latvietības noskaņā tolaik nebiju. Tautībai nebija nozīmes. Mēs visi bijām latvieši.
Baltvāciešu izceļošana
Savādā kārtā mūsu ģimene kļuva saistīta ar baltvāciešu izceļošanu, kas sākās 1939. gada oktobrī. Pirms tam pavasarī baznīcā kāda dāma mammai bija jautājusi, vai pie mums nevarētu padzīvot viņu paziņu dēls no Ķīnas. Teica, ka paziņu ģimene Ķīnā esot kļuvusi turīga ar tirgošanos, bet nu politiskais stāvoklis mainoties un viņi gribot savu pieaugušo dēlu sūtīt uz Latviju latviešu valodas uzlabošanai, lai viņš varētu Latvijā studēt. Vecāki maksāšot par visu. Mūsu ģimenē, kur, lūk, ir divi puiši, studenti, līdzīgā vecumā, viss labi saskanētu. Mamma to stāstīja tēvam, un viņš – droši vien naudas apsvērumu dēļ – piekrita. Man palīdzot, sākās sarakstīšanās vācu valodā. 1939. gada augustā puisis bija klāt. Garš, spēcīgs, ļoti kautrīgs un ar pavisam vāju latviešu valodu. Kāds no viņa vecākiem, laikam tēvs, bija baltvācu izcelsmes, bet to mēs sākumā nezinājām. Puisis dzīvoja zēnu istabā, bet abi mani brāļi pret viņu nebija neko draudzīgi. Es par viņu interesējos vairāk. Puisis man šķita lādzīgs, ļoti pozitīvs pret visu latvisko. Kaut arī biju ļoti aizņemta, ar prieku nodevos viņa apmācībām latviešu kultūrā, vēsturē un valodā. Tomēr viņš atrada sev draugus starp baltvāciešu jauniešiem.
Kad 1939. gada 1. septembrī Vācija uzbruka Polijai, puisis kļuva bēdīgs. Kaut kad rudenī viņš rādīja man no vecākiem saņemto vēstuli. Tajā viņi rakstīja, ka ir pametuši Ķīnu, un izteica vēlēšanos, lai dēls piesakās izceļošanai uz Vāciju. Atceros, ka paps bija ļoti satraukts. Neko labu no baltvāciešu aizbraukšanas viņš neparedzēja. Ļaudis vispār kļuva satraukti, jo pieņēma, ka arī mums draud karš. Bet tad nāca Ulmaņa runa, kas ievirzīja presi izturēties pret vāciešu izceļošanu naidīgi un pat to veicināt. Sabiedrību tas nomierināja. Iespējams, ka Ulmanis gribēja celt patriotismu, atgādinot septiņsimt verdzības gadus, kad vācu bruņinieki un muižnieki valdīja Baltijā. Latvijas valsts neatkarības laikā īpaši Rīgā vācu minoritātes jaunieši veidoja savas organizācijas, valkāja baltās pusgarās zeķes un patrulēja Rīgas ielās, tādējādi kaitinot latviešu ģimnāzistus un studentus. Daudzi latvieši bija neapmierināti ar to, ka desmit procentiem vāciešu Rīgā piederēja ap astoņdesmit procentu kapitāla. Tā ka Ulmaņa vārdi “Ja kāds grib, lai brauc uz neatgriešanos!” daudziem patika.
Mans “ķīnietis” nevēlējās braukt uz Vāciju, un man viņa bija žēl. Mēs šķīrāmies ļoti skumji. Puisis man uzdāvināja īstu ķīniešu čičunča zīda drēbi tējas krāsā. Tā bija dārga dāvana. Man, par vācieti domājot, bija dīvaina nāves priekšnojauta.
“Neatstāj zemīti!”
Pienāca 1940. gada vasara, un es devos turpināt savu studiju darbu Nīcas apkaimē. Iepriekšējā vasarā es tomēr nepaspēju tur visu apstaigāt, tādēļ bija jābrauc otrreiz. Nu jau zināju, kurā mājā ir veci ļaudis, ar kuriem man tā lielākā runāšana, kurās mājās dod ēst, kurās – ne. Vieni priecājas: “Jūs atkal esat šite! Vai, cik labi!” – “Kur tad tā tantiņa, kas pirms gada te bija?” – “Mirusi.” – “Redz, kā…”
Atkal nav ne radio, ne avīžu. 11. jūnijā no Nīcas Olitai esmu rakstījusi vēstuli. Lūk, daži izraksti no tās: “Jā, par krieviem – tie brauc cauru dienu pa gaisu (lidmašīnas), mūžīgs troksnis. Esot manevri bijuši. Brauc arī pa lielceļiem. Ļaudis par viņiem atsaucas labi. Esot izpalīdzīgi un laipni. Vecie saka, ka pirms kara bijis labi – krievi jau neko nedarot, ļaujot dzīvot, kā tīk.”
Ļoti labi atceros 1940. gada 17. jūniju – dienu, kad Latviju pilnībā okupēja Padomju Savienības karaspēks. Todien man bija jāiet lielāks gabals uz Jūrmalciemu. Tas bija manu pētījumu pēdējais punkts, no kura, darbu pabeidzot, plānoju braukt mājās.
Ceļa un karstuma nogurdināta, ienācu ciemā, bet tad piepeši klausos – kaut kur dzird radio. Aparāts uzlikts uz palodzes. Piepeši radio runāja par to, ka Padomju Savienības karaspēks ienācis Latgalē. Man mute vaļā, un es sāku bimbot. Nosēdusies zemē pie tā paša loga, raudāju vienā gabalā. Pienāca vecenīte, kas turpat dārzā bija ravējusi. “Meitiņ, kas ar tevi!?” – “Redz, kas notiek! Latvijai cauri, beigta!” Tad vecā sieviņa man teica vārdus, kas palikuši atmiņā visu dzīvi: “Neraudi, meitiņ! Gan viss būs labi! Es te esmu dzīvojusi un esmu pārdzīvojusi i to caru, i tos raibos, i tos sarkanos. Kā būs, tā būs! Neej tikai prom no mājām! Neej prom no zemītes! Neatstāj zemīti!” Bet es atstāju to zemīti.
Toreiz izbimbājusies pusskriešus devos atpakaļ uz lielceļu, lai brauktu uz Liepāju un tālāk uz Rīgu. Kādu gabalu paveda viens ar zirgu, otrs – ar auto. Tad Liepājā es dabūju redzēt, kur cits pie cita stāvēja smagie automobiļi un autobusi. Pilni ar karavīriem. Man tie puiši teica, ka visi gaida pavēli doties uzbrukumā. Izgāju uz Rīgas šoseju un atkal balsoju, līdz nokļuvu Rīgā.
No 1940. gada okupācijas sākuma atceros, ka tēvs, būdams ierēdnis, drebēja. Viņš nu būšot bez darba, un kā tad ģimene iztiks! Patiesībā viņš pēc savas dabas politikā bija tik neitrāls, cik vien var iedomāties. Tēvs zināja vien savas koordinātes, trigonometrisko tīklu un matemātiku. Viņš palika savā amatā gan 1940. gadā, gan vācu laikā, gan arī pēc kara beigām. Māte komunistu nākšanu pie varas bija jau pieredzējusi Ukrainā. Atceros, ka māte par latviešu strīdiem teica: “Kā jūs Latvijā dzīvojat, viens otru rīdami? Strīdas par galīgi nevajadzīgām lietām! Strīdas jau tikai strīdēšanās pēc! Jūs nenovērtējat to, ka jums ir pašiem sava valsts!”
1940. gada rudenī iestājos darbā ziņu aģentūrā LETA (valsts 1920. gadā dibināta ziņu aģentūra), uz kurieni mani aizveda Leonīds Siliņš (Lonis). Viņa iespaidā brālis Viktors iesaistījās akadēmiskajā vienībā “Austrums”. LETĀ es skaitījos vietējo ziņu redaktore ar palielu algu, par kuru es nopirku kažoku. Līdz tam ziemās biju skrējusi mētelī, apakšā pavelkot džemperus. Mans uzdevums bija rediģēt lauku ziņas, ko atsūtīja korespondenti. Bieži tur nekā nopietna nebija, tomēr man vajadzēja rakstīt kaut kādu kopsavilkumu.
Padomju Savienībai okupējot Latviju, bija atbrīvots no amata ziņu aģentūras LETA izveidotājs un direktors Rihards Bērziņš. Viņu es vairs nesatiku. Boļševiku varai vajadzēja, lai aģentūrā strādā nevis pieredzējuši, gudri žurnālisti, bet tādi naivi putniņi kā es. Lonis pats arī skaitījās vietējo ziņu korespondents. Bieži vien man viņa apraksti bija jāīsina un jārediģē. Lonis bija labs runātājs, bet ne rakstītājs.
LETĀ iepazinu daudzus interesantus cilvēkus – īpaši ārzemju nodaļā. Ar Maskavas ieliktā direktora Meļinovska ziņu LETĀ pieņēma darbā Frici Leju – “manu brūtgānu”. Neviens viņu Rīgā nepazina, un visi vecie darbinieki to uzskatīja par “stukaču” jeb ziņotāju. Lejas galds bija tieši pretī manējam. To izmantojot, viņš bāza starp maniem tekstiem un dokumentiem lapas ar paša rakstītiem mīlestības pantiem. Nesa puķes un šokolādi gan uz darbu, gan mājām. Man tas trakoti nepatika. Taču darbabiedri mani mudināja būt labvēlīgai pret Leju, jo baidījās, ka viņš varētu kaut ko “nostučīt” – kaut ko nevēlamu par mums noziņot priekšniecībai. Visi mēģināja būt uzmanīgi. Zināja, ka cilvēki, kas nav lojāli okupācijas režīmam, pazūd. No tā baidījās. Tāpēc man saskarsmē ar Leju bija jāatrod smaids un jābūt korektai, lai viņu neapvainotu.
Reiz, kad es saslimu, Leja atnāca uz mājām un pilnīgi apbūra mammu. Nu bija slikti! Mamma man skaitīja sprediķi: “Laiki slikti, tu esi precību gados, cik ilgi gaidīsi!? Cilvēks labs, tevi nēsās uz rokām. Tas nekas, varbūt pat labi, ka viņš bijis pagrīdnieks – komunists. Latvietis taču, inteliģents, lasījis krievu literatūru!”
Jā, tas nebija labi. Mamma uzmācās ar savu padomu, kad tik vien varēja, bet uz mani tas neatstāja nekādu iespaidu. Fricis Leja man vienkārši fiziski nepatika, turklāt es biju arī darba kolēģu iespaidā. Tie neviens Frici Leju neņēma par pilnu. Man tikai vajadzēja turēt līniju, lai viņu nenokaitinātu…
Pie Endzelīna eksāmeni bija nolikti. Arī “Palejas Jānis” savu būšanu bija izkopis un raksts nodots, bet jaunā universitātes vadība uzlika visiem, kas vēl nebija nokārtojuši beidzamo universitātes darbu, klausīties Padomju Savienības vēstures īso kursu, LPSR Satversmi un komunistiskās partijas vēsturi. Lekcijas lasīja Latvijas Valsts universitātes Lielajā aulā, kur visu fakultāšu studenti bija sadzīti un kā auni klausījās. Pie Bruno Kalniņa liku eksāmenu Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Satversmē. Viss bija kā izsmiekls, pazemojums, bet mēs to darījām. Kaut kā bija jādzīvo.
1941. gada pavasarī par vācu uzvaras gājienu Eiropā LETĀ slepus runāja katru dienu. Runāja arī par to, ka krievi uzdos, neaizstāvēsies un jau izved mākslas priekšmetus un dokumentus. Gaiss kļuva arvien biezāks. Ziņu aģentūras LETA darbinieki vakaros mājās negāja, bet nakšņoja pie paziņām. Daži aizbrauca uz laukiem.
1941. gada vasarā neilgi pirms vāciešu ienākšanas LETAi bija piešķirta tukša, liela vasarnīca Jūrmalā. Nezinu, kam tā bija piederējusi, taču saimnieku vairs nebija. Nu vajadzēja to kārtīgi uzpost. Pieteicos to izdarīt. Man tur patika – var jūrā peldēties. Mēs, grupiņa jauno, aizbraucām un pāris reizes tur palikām arī pa nakti. Kādu rītu braucām ar vilcienu atpakaļ uz Rīgu, kur Torņakalna stacijā pārsēdos tramvajā. Tur pamanīju, ka pilsēta nav tāda kā parasti. Klusa. Cilvēki savādi – bēdīgi un satraukti stāv bariņos uz ielām. Tad ieklausījos sarunās tramvajā un sapratu, ka kaut kas naktī ir noticis. Tas bija 14. jūnija rīts. Pirmā masu deportācija, kad naktī no 13. un 14. jūniju okupācijas varas kalpi apcietināja vairāk nekā 15 400 Latvijas iedzīvotāju, lielākoties inteliģenci, Latvijas valstij lojālus cilvēkus. Viņi tika izvesti uz soda nometnēm vai nometināti uz mūžu Padomju Savienības austrumu rajonos.
Manējie nebija aiztikti. Nākamajā dienā LETĀ gan trūka vairāku. Savās mājās bija apcietināts arī aģentūras dibinātājs Rihards Bērziņš, kas bija atbrīvots no darba pirms gada. Visi runāja pusbalsī, čukstus. Tās bija smagas dienas: bailes par katru soli, aizdomas par katru cilvēku. Es nevarēju runāt arī mājās. Mammu nedrīkstēja uztraukt, bet paps – kā no darba, tā gultā iekšā.
Un tad 1941. gada 22. jūnijā sākās vācu karaspēka uzbrukums, bombardēšanas. Tajās reizēs bija jāņem rakstāmmašīnas un jākāpj pa trepēm pagrabā strādāt tālāk. Vīrieši nevis slēpās, bet skrēja ārā skatīties, kur krīt bumbas. Telegrāfists Lauris mums ziņoja par vācu karaspēka kustību Latvijā. Šķiet, ka mēs visi, izņemot LETAs priekšniecību, gaidījām vāciešus. Un Lauris no augšējā stāva skrēja lejā un ziņoja: “Vācieši jau ir tur!”
LETAs nams atradās vecpilsētā pavisam tuvu Daugavai. Reiz arī mani paņēma līdzi uz kāda jumta, lai redzētu bumbošanu. Vēl jau viss izskatījās kā rotaļa. Tad nāca pēdējais vakars. LETAi aiztaisīja durvis, nevienu nelaida ārā, un mēs nīkām telpās, gudrodami, kas notiks. Telefoni bija atvienoti. Skaidrs, ka vadība gatavojās aizbraukt. Domājām, ka mūs visus salādēs mašīnās un ņems līdzi uz Krieviju. Tomēr mūs tikai savāca un pateica, ka izlaidīs pēc pusnakts. Izdalīja speciālas caurlaides. Man, kas iepriekš strādāja naktsmaiņās, tāda caurlaide jau bija.
Bija jau gluži gaišs, kad mūs izlaida. Devos pāri Daugavas tiltam. Parasti tur bija dokumentu pārbaude, bet nu – nekā. Tukšs. Tā es veicīgi gāju tālāk, bet te pēkšņi uz Vienības gatves, aiz ķinīša “Liesma”, mani apturēja kāds krievu kareivis ar šauteni plecos. Rādīju caurlaidi. Viņš to grozīja pirkstos. Redzēju, ka jaunais kareivis ir milzīgi noguris un nesaprot caurlaidē rakstīto. Sāku viņam krieviski skaidrot, ka nāku no darba, ka esmu žurnāliste no ziņu aģentūras LETA. Viņš tik kratīja galvu un teica: “Stoj!” (Stāt! – red.) Tad ieraudzīju, ka netālu stāv vēl viens līdzīgs zaldātiņš. Tie salīda kopā un kaut ko runāja. Tad viņi man teica: “Mēs tevi vedīsim uz štābu! Tagad neviens nedrīkst būt ārā. Tāda pavēle.” Viens no zaldātiem palika turpat, kur bija, bet otrs lika man iet pa priekšu un pats ar nolaistu šauteni gāja no muguras. Tā mēs gājām pa Vienības gatvi. Aiz kapiem viņš man lika nogriezties pa šķērsielu. Gājām garām nabagmājai un prom pāri neapbūvētam laukumam. Es jautāju: “Kur tad ir štābs?” – “Tur, aiz meža.” Rēķināju, ka tad būtu jāiet stundas ceturksnis pa neapbūvētu laukumu bez neviena cilvēka. Pēkšņi nodomāju: “Te nu mana stunda ir pienākusi. Zaldāts ir tik noguris, ka viņš nekur tālu neies.”
Zaldāts man uzbrēca: “Stoj!” Un es apstājos. Ko lai dara pēdējā mirklī? Ātri skaitīju tēvreizi. Zaldāts aizmugurē kaut ko rīkoja. Bet tad pēkšņi viņam teicu: “Atlaid mani! Māte mani gaida.” Es to pateicu pavisam vienkārši, paklusu. Viņš aizmugurē prasīja: “Māte? Tev ir māte? Kur?” Es: “Jā, mēs tur dzīvojam. Viņa gaida mani pārnākam no darba.” Viņš: “Kur?” Es rādīju uz Pastendes ielas pusi, vēl aizvien nezinot, ko viņš aiz muguras dara. Viņš: “Skrej ar!” Nu tad es arī skrēju – pāri smiltīm, pāri atkritumiem, ko tur viens otrs mēdza izsviest. Tiku Pastendes ielā, savā gultā, savilku visus spilvenus uz galvas un sāku kratīties drebuļos un raudāt. Biju izglābusies. Gulēju, skatīdamās griestos, kad izdzirdēju savādas skaņas no Vienības gatves. Tur brauca un soļoja – no Jelgavas puses Rīgā ienāca vācieši. Tātad tie bija pēdējie krievu posteņi. Varbūt stunda bija pagājusi. Kas ar viņiem notika?
Turpinājums nākamajā numurā
