«Gaidījām Ievu, taču viņa neatbrauca. Laikam jau gada nogalē atkal ar skolēnu kori svētku koncertus iestādēs rīko,» sacīja Emīlija Amoliņa.
«Gaidījām Ievu, taču viņa neatbrauca. Laikam jau gada nogalē atkal ar skolēnu kori svētku koncertus iestādēs rīko,» sacīja Emīlija Amoliņa.
«Varbūt mazbērni gripu saķēruši. Redzi, kā es vairs netieku no gultas ārā. Plaušu karsonis un vēl kaut kādas komplikācijas piemetušās, tā sacīja mūsu iecirkņa dakterīte. Būtu brīnums, ka es šoreiz izkultos sveikā.» «Nerunā blēņas, tēv! Viss būs labi.»
«Nē, sieviņ, pienācis laiks man aiziet. Aiziet kā vīram. Aizviņnakt sapnī redzēju Uldi. Dēls bija sajūdzis kamanās zirgu un aicināja braukt līdzi. Tas ir nepārprotams mūžības aicinājums. Brīdinājums būt gatavam…»
«Nevar jau zināt, vai Uldis vispār kritis. Varbūt dzīvo Rietumos un tikai neuzdrošinās mums rakstīt…»
«Mūsu dēls miris. Es viņu nokāvu, māt… Četrdesmit ceturtā gada Ziemassvētkos… Pie Džūkstes…»
«Tā nav tiesa, Aleksandr!» izmisumā iekliedzās sirmgalve, «Tu murgo. Neviens cilvēks ar šādu grēku uz sirds nespētu nodzīvot tik daudz gadu, nepateicis dzīvesdraugam patiesību… Kur nu vēl tu, pārlieku jūtīgais…» «Mums vajadzēja izaudzināt un izskolot Ievu. Tāpēc vien bija jādzīvo un jāstrādā. Visus šos gadus es nesu sirdī sava mūža briesmīgo lāstu. Tas saēda manu dvēseli, prātu un nervus. Vēl šodien tas mani žņaudz. Nav neviena, kas šo lāstu man noņemtu…»
«Runā, tēv, stāsti visu, kā bija,» apsēdusies uz taburetes, sacīja Emīlija.
«Pēc briesmīgās viesuļuguns, ko krievi raidīja uz vācu ierakumiem, cēlāmies triecienam un izsitām pretinieku no pozīcijām. Taču šis uzvaras mirklis bija īss. Sekoja latviešu leģionāru pretuzbrukums. Drosmīgs. Bezbailīgs. Nāvi nicinošs. Man priekšā iznira kāds jauneklis ar šauteni rokās. Tās durklis bija vērsts uz manām krūtīm, taču nāvējošais dūriens nenotika. Paspēju izšaut no automāta, un mans pretinieks atmuguriniski nogāzās uz zemes. Es viņa sejā zem kreisās acs pamanīju divas dzimumzīmītes… «Dēliņ, es to negribēju!» neprātā iekliedzos, nokrizdams tam līdzās. Bet atbildes nebija. Pār jaunekļa lūpām plūda asinis un zilās acis kā izbrīnā vērās debesīs… «Mana miesīgā dēla slepkavam nav tiesības dzīvot,» manās smadzenēs ieskanējās doma, «apgulšos viņam līdzās.» Pieliku ieroča stobru pie mutes, taču tai pašā brīdī saņēmu sitienu pa roku. Šķembu satriektā automāta stobrs tika aizsviests labu gabalu man priekšā, bet labās rokas delnas vietā rēgojās asiņaini ļenckari. Asiņošana kļuva aizvien spēcīgāka, un es nemaz nemēģināju to apturēt. Acis aizsedza migla, un es zaudēju samaņu. Nomirt pie paša noslepkavotā dēla līķa man nebija lemts. Pirms nākamā pretuzbrukuma mani savāca sanitāri, un es atjēdzos tikai hospitālī. Bez rokas noraušanas, vēl biju dabūjis čuguna gabalu gūžā un mugurā… Tu, sieviņ, man reiz pārmeti, ka es neeju uz tikšanās sarīkojumiem ar skolēniem. Nesniedzu intervijas vietējai avīzei. Nenēsāju pie krūtīm spožās bļembas, ar kurām dāsni pēckara gados bijušos frontiniekus apbalvoja valdība. Man sprūda kaklā arī specveikalā nopirktā desa un citi produkti, kurus līdztekus personālajiem pensionāriem sāka pārdot arī Tēvijas kara dalībniekiem. Nekāda materiālā palīdzība un citas atzīšanas nespēja nomazgāt to briesmīgo noziegumu, kad sarkanā un brūnā mēra lielvaras lika latvietim slepkavot latvieti. Visam pāri sārtojās manu roku nošautā dēla asinis… Mūsu Uldīša asinis…»
Vecais vīrs sāka kāsēt. Pēc klepus lēkmes tas tikko dzirdami nomurmināja: «Ej, sieviņ, uz savu istabu. Ienāksi no rīta…»
Nākamās dienas ausmā Emīlija Amoliņa atrada vīru mirušu. Seja viņam bija mierīga. Acis ieplestas. Sieviete pārkrustījās un aizdedza sveci, kuru novietoja uz naktsskapīša. Tad, aizspiežot nelaiķa acis, sacīja: «Tava mūža lāsta vairs nav, tēv! Mūžības valdnieks, manu lūgšanu uzklausot, to ir izdeldējis, dzēsis. Tagad tu esi kopā ar mūsu dēlu. Mūsu Uldīti…»
