Jau otro gadu teju vai neticami daudz apmeklēts bija kantrimūzikas festivāls Bauskā 8. un 9. jūlijā. Tas risinājās estrādē un ap to krāšņajā vietā aiz Bauskas pils (par drupām restaurācijā esošo pili jau grūtāk nosaukt).
Jau otro gadu teju vai neticami daudz apmeklēts bija kantrimūzikas festivāls Bauskā
8. un 9. jūlijā. Tas risinājās estrādē un ap to krāšņajā vietā aiz Bauskas pils (par drupām restaurācijā esošo pili jau grūtāk nosaukt). Klausītāji bija sabraukuši ne tikai no Zemgales, bet arī no daudziem tālākiem Latvijas stūriem. Un ne jau tikai kantri (country) cienītāji platmalēs un zābakos, bet ļoti dažādu vecumu, paaudžu un interešu ļaudis bija ieradušies pa īstam jautri un vienkārši atpūsties.
Amerikāniskajā kantrimūzikā ir pa daļiņai vai no katras Eiropas tautas, jo tā radusies gandrīz reizē ar Amerikas atklāšanu. Laikam jau arī tāpēc latviešiem tā ļoti iet pie sirds, jo daža laba dziesma šķiet vienlīdz tuva, nedomājot, vai tā ir autentiska, vai latviska šlāgera iespaidota.
Daudz gaiša humora
– Kantrimūzika ir amerikāņu tautas mūzika, kuras saknes nāk no visām pusēm – no Īrijas, Spānijas un Anglijas. Ietekmju ļoti daudz, ieskaitot Dienvidameriku, – saka festivāla programmas vadītājs «Latvijas Radio 2» kantrimūzikas spēlētājs Uldis Ozoliņš. – Un tā mūzika ir ļoti labestīga, ļoti silta… Kā daudzi atzīst, kantri nekad nevar sabojāt garastāvokli. Dziesmās ir daudz humora, sirsnības. Kaut vai ja, piemēram, minam tos pašus «Čikāgas piecīšus».
Šī mūzikas dvēsele arī ir tas, kas, pēc Ulda Ozoliņa domām, kantrimūzikā suģestē.
Pie radiem Latvijā
Festivāla dalībnieku sastāvs bija ļoti raibs un liels. Dziedāja un spēlēja vairāk kolektīvu nekā pērn. Brāļi Ziemeļi šogad pirmās dienas (8. jūlija) koncertā sevi pieteica kā trio «Pingvīns un Zebras jaunkundze». Citi Latvijas kolektīvi bija «Maikl Paipl Band», bērnu un jauniešu kolektīvs «Sapnītis» ar Nijoli Berezinu, «Habanero», «Dakota» no Bauskas, «Palsa», Inese Greste ar Hariju Užānu.
Mūsu zemes rokenrola leģenda Pits Andersons un viņa grupa jau otro reizi uzstājās kopā ar autentiskās kantrimūzikas dziedātāju Reju Teitu (Ray Tate) no Teksasas, ASV, kuram ir ciešas saites arī ar Latviju. Reja sieva ir latviete no zemgaliešu ģimenes, kas aizbrauca uz Ameriku Otrā pasaules kara laikā.
– Latvijā esmu trešoreiz. Manai sievai šai pusē ir daudz radu. Viņi dzīvo Rīgā un Jelgavā. Es arī tagad, festivāla laikā, nakšņoju Jelgavā, – pauž Rejs.
– Šeit esmu jau otro reizi. Man ar viņiem ļoti patīk dziedāt kopā, – saka R.Teits, – un Pits ir mans «amigo».
– Vai zināt, kas ir «amigo»? «Friend», «draugs», – teksasietis beidzot pasaka skaidrā latviešu valodā, ko mazlietiņ apguvis trīs mēnešu laikā. ASV viņam ir arī sava grupa «The Spirit of Texas». Rejs ir arī komponists, aranžētājs un mūziķis, kas strādā ne tikai skatuvei, bet arī kino, televīzijai un pat reklāmām. Viņa darbs bijis saistīts arī ar skolām un divām universitātēm.
Jelgavnieks debitants
Par igauņu grupu «Chick’n Band» no Tartu Uldis Ozoliņš zināja stāstīt, ka jau sen tās meistarīgais, atraktīvais pianists un solists dzied teju vai perfektā angļu valodā, bet tikai šogad sācis kaut cik sarunāties un saprast teikto šajā valodā.
Otrās dienas, 9. jūlija, pasākumos, kaut arī pirmajā vakarā apmeklējums un «lustes» bija milzīgas, atkal – klausītāju jūra. Jaunums bija «V4» – bijušo «Dakotas» dalībnieku un džeza dziedātājas Vijas Ruskules grupa.
Savukārt tagadējā «Dakotas» sastāvā bija pārsteigums ieraudzīt jelgavnieku Gundaru Lintiņu, kas nupat kā atvadījies no bundzinieka vietas grupā «Rebel», kas ir uz izjukšanas robežas. Patlaban G.Lintiņš turpina spēlēt Jelgavā Raita Ašmaņa bigbendā, kā arī Madaras Celmas pavadošajā sastāvā.
– Pašam par pārsteigumu kantrimūzika man ļoti iepatikusies, es pat varētu pie tās palikt paralēli citiem darbiem, – saka Gundars. – Starp citu, «Dakotas» sastāvā esmu tikai trīs dienas. Šai laikā samēģinājām, un man tas gāja diezgan viegli.
Jautrie leiši
Tāpat otrajā dienā spēlēja latviešu kolektīvi («Laukakmeņi», «Vira», Arņa Miltiņa «Tu un es», «Boogie Woogie Trio», «Kaimiņi», «Vecie draugi»), kuru stila palete bija ļoti krāsaina, no džeziskām un rokenrola kantri skaņām līdz šlāgerim. Kā sacīja lietuviešu grupas «Jonis» līderis, «muzika seļskohozaistvennoj promišļenostji» («lauksaimnieciskās ražošanas mūzika», krievu val.).
Šauļu grupa «Jonis» spēja aizraut prāvo dejotāju pūli straujā nebēdnieku «vilcieniņā» un laikam bija vistrakulīgākā izklaidētāja. Bet visoriģinālāko kantri skanējumu sniedza «Coach» no Krakovas Polijā, kas Latvijā spēlēja pirmoreiz, bet līdz šim vairākkārt uzstājušies Lietuvā.
No lietuviešiem bija arī kāds pārsteigums…
– Pirma, otra un tad treša dziesma no Virgja, – sacīja kāds «gruntīgs» vecis ar zemu, samtainu balsi un rāva vaļā skaistas balādes, te piespēlējot ģitāru, te mutes ermoņikas vai «ķemmīti». Tas bija Virgis Stakens (Virgis Stakenas), kas gluži kā klejojošais muzikants šad tad mēdz pēkšņi parādīties un pārsteigt ar neaizmirstamu baudījumu. Tāpat viņš latviešus pārsteidza pērn Rīgā «Jauna mēness», Imanta Kalniņa un «Iļģu» koncertā festivālā «Forte Riga».
– Kantri mūzikā vīrietis vienmēr ir vīrietis un sieviete – sievišķīga. Tā ir mīlestība uz zirgiem, nesamaitātu dabu. Tā ir ļoti profesionāla mūzika ar dziļām tradīcijām. Tajā cilvēki parāda sevi no labās puses. Man tā ir ļoti tuva, – par kantrimūziku saka Pits Andersons.
Kā ar humoru saka Uldis Ozoliņš, ir tāds novēlējums: «Lai tev nekad neklātos tā, kā kantri dziesmās»… Pārnākot mājās sievu atrodi ar citu vai kaut ko dārgu pazaudē mežā. Taču dziesmā tas viss zaudē sāpju smagumu.
