Absolvējusi matemātikas klasi, Laura Švītiņa iestājās Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā. Tas varētu šķist neparasts un varbūt pat neiespējams solis, ja vien tam nebūtu saistība ar Bērnu un jauniešu mūzikas klubu (BJMK).
– Kāds īsumā ir Tavs BJMK stāsts?
Esmu izaugusi Jelgavā, mācījusies Valsts ģimnāzijas matemātikas klasē. BJMK bija tā vieta, kur mani, septītās vai astotās klases skolnieci, kura nokavējusi iestāšanos mūzikas skolā, pieņēma un deva iespēju mācīties mūziku. Gan uzzināt mūzikas teoriju un literatūru, gan arī spēlēt ansamblī. Pabeidzu ievirzi elektriskajā ģitārā pie Mārča Vasiļevska, apmeklēju vokāla nodarbības pie Ervīna Ramiņa un pēdējā gadā izvēlējos arī basģitāru.
– Bērnībā mūzika un instrumenta spēle nebija Tavu interešu klāstā?
Es ļoti aktīvi apmeklēju visus “Jundas” pulciņus. “Lai skan” un Inta Šveicare noteikti ir ietekmējusi manu interesi par mūziku. Daudz dejots pie Madlēnas Bratkus. Gāju arī pie Silvijas Andersones pasākumu pulciņā. Esmu arī pabeigusi sporta skolu, kur spēlēju basketbolu. Man vecāki ļāva darīt visu kaut ko.
Kādā brīdī saskatījos, ka tētis spēlē ģitāru, un man arī vajadzēja. Drīz vien sapratu, ka pašmācības ceļā īsti netieku uz priekšu, un iestājos BJMK mācīties ģitāru, vēlāk pabeidzu arī Rokskolu. Tas noteikti arī bija brīdis, kad izdomāju, ka vēlos dzīvi saistīt ar mūziku. Mūsu klase un mūzikas ansamblis bija tik kolosāli cilvēki, arī pasniedzēji, es pat gribētu teikt – mentori, ļoti iedvesmoja un atbalstīja. Viņi ne tikai mācīja mūziku, bet arī palīdzēja attīstīties kā personībai. Kad izlēmu stāties Mūzikas akadēmijā, BJMK cilvēki mani ļoti iedrošināja, kamēr citi teica, ka tas nav iespējams, jo man nav mūzikas vidusskolas izglītības.
– Kuri ir lielākie piedzīvojumi/notikumi, kas palikuši atmiņā no mācībām Rokskolā?
Noteikti tā ir praktiskā muzicēšana un koncerti, kas radīja kopienas izjūtu. Arī ģitāras nodarbības, kurās dažkārt, kad nebija noskaņojuma muzicēt, drīkstēja pasēdēt un parunāties. Mums vienmēr svarīga ir savstarpējā sadarbība, nav standarta skolotāja un skolēna attiecību, drīzāk esam kā draugi, uzrunājam viens otru vārdos.
Protams, piedzīvojumi saistīti arī ar projektiem, ko realizē BJMK. Ārkārtīgi spilgtā atmiņā ir brauciens uz Bulgāriju plus 30 grādos ar busiņu bez kondicioniera. Tas mums bija apmaiņas projekts, kurā uzstājāmies uz lielās āra skatuves.
– Kurā brīdī saprati, ka jāatgriežas savā kopienā, lai mācītu nākamo paaudzi?
Es īsti neesmu no turienes nekad aizgājusi. Kad pabeidzu, man piedāvāja iesaistīties procesā, kaut ko uzņemties un mācīt. Šobrīd mācu mūzikas teoriju, solfedžo.
– Kāpēc izlēmi mācīt solfedžo? No daudziem mūzikas skolas audzēkņiem esmu dzirdējusi, ka tas ir visgrūtākais un arī neinteresantākais priekšmets.
Man tā nebija. BJMK piedzīvoju ļoti humānu pieredzi. Mani ārkārtīgi interesē izzināt, tādēļ šis priekšmets interesēja. Mūzikas pasauli var pieredzēt caur instrumenta spēli, dziedāšanu, bet izzināt caur teoriju, solfedžo, harmoniju, formu, elementiem, kas veido mūziku. Kāpēc tas tā ir, kāpēc tā skan? Kāpēc kaut kas patīk vai nepatīk un kāds tam ir iemesls? Taču es apzinos, ka sākumposmā tas var šķist kas abstrahēts no praktiskās muzicēšanas.
– Pieļauju, ka skolēni mēdz jautāt: kāpēc man tas jāmācās? Ko Tu viņiem atbildi?
Tas ir līdzīgi kā ar valodu – tu vari tajā runāt, bet, ja vēlies tajā kaut ko veidot, ir jāmācās gramatika un valodas likumi. Tikai tā var saprast, ko tu tur dari, spēt orientēties un veidot dažādiem laikmetiem atbilstošu mūziku dažādos stilos. Tad zini, kā izveidot kompozīciju, kas ir balstīta, piemēram, klasicisma mūzikas valodā vai filmu mūzikā.
– Esi palikusi uzticīga ģitārai vai apgūts arī kāds cits instruments?
Es zināju, ka akadēmijā klavieres ir instruments, kas ir vajadzīgs, bez tā nevar, tādēļ gadu pēc vidusskolas intensīvi mācījos, lai sagatavotos iestājeksāmeniem. Izmantoju visas iespējas, ko sniedz Jelgavas mūzikas vidusskola, sarunāju iespēju klausīties nodarbības un privāti mācījos klavierspēli pie skolotājiem. Tagad jau ceturto gadu esmu Ievas Dzērves stingrā apmācībā, un nu jau arī klavieres ir mans instruments.
– Kas bija tas pagrieziena punkts, kas mudināja iet studēt mūziku, nevis ekonomiku?
Es iestājos matemātikas klasē, jo tur ir nepieciešama gatavība mācīties un man bija svarīga tāda vide. Taču jau vidusskolā daudz laika veltīju harmonijas uzdevumiem. Domāju, ka tas, ko es atradu mūzikā, bija iespēja apvienot abas puses: gan racionālo, gan emocionālo. Es varu darboties ar mūzikas teoriju vai mūzikas formām, kur daudzkārt apakšā ir loģika, struktūra, un, kad vēlos, varu ļauties emocionālajai pusei, ko sniedz mūzika. Tā mūzikas daudzpusība mani vienmēr ir vilinājusi. Tādēļ arī ieguldīju lielu darbu, lai varētu iestāties, tā bija ļoti liela apņēmība. Es gribētu aicināt jauniešus nebaidīties un iet savu iztēloto ceļu, tikai apzināties, ka pašam ir jābūt ļoti mērķtiecīgam. Man tas noteikti bija piepildītākais gads pēdējā laikā, kad pašai bija jāplāno savs laiks, jādomā, ko darīt. Tas labi iemācīja pašvadītu mācīšanos.
– Tu pati pēc dabas esi mērķtiecīga un pašmotivēta vai tomēr tam bijusi kāda ietekme?
Tieši nesen domāju, vai man vienkārši ir paveicies ar iedvesmojošiem un labiem skolotājiem vai arī tas kaut kādā ziņā ir atkarīgs no manis. Iespējams, tas, ka vienmēr esmu bijusi ieinteresēta, ziņkārīga, gatava ņemt pretim, ir piesaistījis cilvēkus, kuri ir gatavi dot. To jūtu arī savā pedagoģiskajā pieredzē, ka daudz vairāk kā skolotāja ļaujos, ja ir pretim kāds, kurš to ņem. Protams, ļoti varu pateikties saviem vecākiem, kuri vienmēr atbalstīja un palīdzēja. Tas motivēja darīt lietas bez maksas, pieredzes dēļ, uzstāties skolas pasākumos, jo tā ir iespēja attīstīties. Šo domāšanu vienmēr virzīja vecāki. Nauda nav svarīgākais, pieredze ir daudz svarīgāka. Viss BJMK kolektīvs ir man liels atbalsts, tāpat arī daudzi vidusskolas skolotāji.
– Daudz tiek runāts par mūzikas saistību ar matemātiku. Tu savā darbā vai studijās sastopies ar to līdzību?
Abām jomām noteikti pamatā ir loģiskā domāšana. To, ka mūzika ir saistīta ar matemātiku, visspilgtāk sajutu pēdējos kursos pie Jāņa Petraškeviča. Tad sapratu, cik ārkārtīgi sarežģītas strukturālas shēmas ir pamatā tādiem 20. gadsimta komponistiem kā, piemēram, Štokhauzens. Viņa skaņdarbs “Gruppen” ir tik smalki izdomāts, ka pietuvinās domai par mūzikas un matemātikas radniecību, tomēr saglabā arī iedomātu tēlu klātesamību. Vairākas no 174 skaņdarbu veidojošām grupām vizuāli līdzinās kalnu kontūrām.
– Vēl esi Mūzikas akadēmijas studente, vai diploms jau ir kabatā?
Man vēl ir jāmācās pēdējais mēnesis, tikko nokārtoju eksāmenu, palicis vēl noprezentēt bakalaura darbu. Saistībā ar to esmu iesaistīta valsts pētījumu programmā par mazpētītajiem procesiem Latvijā 20.–30. gados. Mana bakalaura tēma ir “Latvijas Mūziķu biedrība”, par ko gada nogalē arī iznāks publikācija “Mūzikas Akadēmijas Rakstos”.
– Ko atklāji, pētot Latvijas Mūziķu biedrību? Vai nonāci pie kādiem būtiskiem secinājumiem?
Biedrība pastāvēja 20.–30. gados, un tās iecere bija apvienot visus Latvijā dzīvojošos mūziķus. Starp citu, tai bija arī nodaļa Jelgavā. Savā ziņā tā darbojās kā arodbiedrība: iestājās par mūziķu tiesībām, Darba likuma ievērošanu. To, ka tas ir aktuāli, mēs varam redzēt arī tagad – pavisam nesen ir dibināta Pašnodarbināto mūziķu biedrība.
Noteikti ir svarīgi apzināties, ka tāda biedrība ir bijusi, ka mūziķi Latvijā jau sen ir domājuši par savu interešu aizstāvēšanu. Arī to, ka viņi šajā parkā, kur šobrīd staigājam (Arkādijas parkā – red.), 1928., 1929. un 1931. gadā rīkots apvienoto orķestru koncerts “Mūziķu diena”. Vienā lielā orķestrī apvienojās vairāki orķestri, kas sniedza simfonisko koncertu ar mērķi popularizēt un atbalstīt biedrību. Man šķiet, tas notika tur tajā estrādītē.
20.–30. gados Rīgas parkos bija ierasts būvēt estrādes, kur mūzikas dzīve notika regulāri. Man tas šķiet aizraujoši, jo pašai patīk apmeklēt brīvdabas koncertus, tāpēc pastiprināti interesējos par mūziku, kas skanēja parkos. Pārceļoties studēt uz Rīgu, parki man vienmēr ir bijuši kā patvērums. Jo mana Jelgava vairāk saistīta ar Svēti, kur esmu izjutusi lielu mieru un saskaņu ar dabu.
– Tavā profesionālajā dzīvē mūzikai ir arī liela saistība ar rakstniecību.
Es studēju muzikoloģiju, kas ir mūzikas zinātne, teoretizēšana par mūziku. Izvēlējos šo programmu, jo man vidusskolā ārkārtīgi patika literatūra un saistīja vēsture. Es rakstīju zinātniski pētniecisko darbu par Māras Zālītes romānu “Pieci pirksti” un mājas nozīmi tajā, kas valstī ieguva otro vietu. Muzikoloģijā apvienojas literatūra, vēsture un mūzika – šajā salikumā atrodu visu, kas mani interesē un ko gribu dzīvē darīt.
Es sadarbojos ar Sandri Mūriņu. Viņš angļu valodā intervē 21. gadsimta jaunās mūzikas komponistus, un es pārveidoju to teksta versijās, rakstu arī Nacionālajai enciklopēdijai.
– Tev varbūt ir kāds ambiciozs mērķis izdot grāmatu vai žurnālu?
Noteikti grāmatas gribētos. Es vēlētos uzrakstīt par mūziku parkos un mūziķu organizācijām. Pastāstīt par tiem Latvijas vēstures interesantajiem notikumiem, par kuriem nezinām. Taču es apzinos, ka man vēl ir ilgs un tāls ceļš ejams. Man liekas ārkārtīgi interesanti, kā cilvēki pavadīja savu brīvo laiku, vēl pirms bija pieejama filmu un mūzikas ierakstu kultūra. Tolaik mūzika, kas skanēja parkos, bija izklaide kā mūsdienās “Spotify”. Man šķiet interesanti uzzināt, kā cilvēki dzīvoja, izklaidējās, kā apvienoja mākslu un mūziku ar būšanu dabā vai mūziku ar politiku un tiesībām.
– Vai literatūrā un mūzikā ir kādas personības vai uzskatu līderi, kuriem Tavā dzīvē ir liela nozīme?
Es teiktu, ka tas ir ļoti mainīgi: esmu jauns cilvēks un strauji pilnveidojos, mainos. Bet, ja ir iespēja, es gribētu pieminēt Ojāru Vācieti, kuru ļoti cienu. Viņa dzejas krājumi ir manā grāmatu plauktā, un, kad visa kā ir par daudz, es tos atveru un varu tur smelties iedvesmu un enerģiju. Lasot Vācieti, es priecājos par to, kā var spēlēties ar valodu un vienkāršas lietas pateikt ārkārtīgi neparasti.
Mūzikas jomā nevaru nosaukt kādu vienu cilvēku, jo tā ir tik plaša joma, ka var dabūt visu. Kad gribas paspēlēt pie ugunskura, būt kopā ar cilvēkiem un padziedāt, tad tā ir latviešu estrādes mūzika. Kad vēlos izjust vasaras sajūtas, piedzīvojumu, tad ir kantri. Kad tas viss apnīk, jo nevar jau visu laiku būt emocijās, es varu pievērsties Baha struktūrām un loģikai, kas nomierina un sakārto. Mani ārkārtīgi interesē arī mūsdienu un 20. gadsimta mūzika: kā tā mainās paralēli tam, kas notiek ar cilvēkiem.
– Tu esi jau gandrīz izstudējusi muzikoloģiju, tāpēc jautāšu: vai Tev ir skaidra mūzikas definīcija? Vai vispār ir iespējams vienā teikumā vai rindkopā paskaidrot, kas ir mūzika?
Domāju, ka ne. Mūzika ir kaut kas ārkārtīgi plašs, iekļaujošs, filozofisks. Tā ir kā medijs, kurā cilvēks var izteikt visas savas domas. Es apzināti izvairos teikt, ka mūzika ir skaista vai tā ir melodija, harmonija. Mūzikas pamatā ir skaņa, kas ir fizikālas īpašības, komponists var analizēt skaņas, virsskaņas un no tā materiāla veidot skaņdarbu. 20. gadsimta mūzikā ir sastopama gan tā dēvētā trokšņu mūzika, gan, piemēram, Džona Keidža klusuma skaņdarbs “4’33”. Mēs zinām, ka Rietumeiropā ir klasiskā un populārā mūzika, vēl var nodalīt džeza mūziku, taču ar to pasaule nebeidzas, ir arī Tālo Austrumu mūzika, kas ir ārkārtīgi citādāka. Arī tas, ko šobrīd dzirdam parkā, ir mūzika.
Mūzika ir kaut kas metafizisks, netverams. Tu vari izstāstīt, kādus kompozicionālos paņēmienus Vāgners izmantoja operas “Loengrīns” priekšspēlē, bet tas nekādi neaizstāj sajūtas, kas rodas, aizvērtām acīm to noklausoties un saprotot, ka kaut ko tādu ir radījis cilvēks. Visvairāk jau fascinē tās cilvēka prāta un citkārt arī nejaušības, neloģiskuma iespējas, ko var izdarīt ar skaņu un ideju.
Mūzikā var atrast visu, ko meklē: vai tas būtu mierinājums, patvērums vai idejas filozofēšanai, varbūt kāds provokatīvs vēstījums, kas apstrīd tavas domas. Man fonā mūzika neskan, jo es to vienmēr klausos vārda vistiešākajā nozīmē. Nedaru citas lietas, tikai klausos. Tas nošķir apzinātu mūzikas klausīšanos no mūzikas fonā.
– Ja piemini apzinātību, kāda ir tās nozīme Tavā ikdienā?
Apzinātība nozīmē pilnībā pievērsties tam, ko dari. Ja esi lekcijā, tad klausies, nevis mēģini darīt ko citu. Tas ļoti nomierina, palīdz fokusēties dzīves skrējienā. Ceļi, kā pie tā nonākt, ir dažādi, mani uz to rosināja vīramāte. Taču galvenais atbalsts tajā, ka varu domāt un filozofēt par mūziku un kultūru, ir mans vīrs. Kad cilvēks jūtas mīlēts, aprūpēts, drošībā, tad var izpausties radoši.
