Tautas un jo īpaši jaunatnes nacionālais gars bija pamatā mūsu valstiskuma saglabāšanai.
Tautas un jo īpaši jaunatnes nacionālais gars bija pamatā mūsu valstiskuma saglabāšanai. Par to, kā jaunieši pārdzīvoja padomju un vācu okupāciju, stāsta 1978. gadā trimdā izdotais Jelgavas Valsts skolotāju institūta audzēkņu atmiņu krājums, no kura publicējam fragmentus.
No Ernas Počas-Ziņģes atmiņām
No 1940. gada boļševiku laika atmiņā ir neskaitāmas parādes un demonstrācijas, uz kurām mūs dzina pārāk bieži. Kaut tās mums bija svešas un pretīgas, jaunības dzirksts bija manāma arī šeit: katru reizi, kad garais gājiens apstājās aiz kāda stūra, institūta orķestris rāva vaļā deju mūziku, un audzēkņi griezās dejā pa ielām. Šajās parādēs mūsu puišiem deva nest visādus plakātus. Ja uz tā bija boļševiku saukļi, tad pirmajā izdevīgajā brīdī plakāts palika aiz kāda pagalma sētas. Nesām tikai tos, kuri slavināja darbu un brīvību.
Kādā angļu valodas paraugstundā Sašam vajadzēja izskaidrot angļu vārdu “picture” (latviski – bilde). Viņš atrotīja satītu Kārļa Ulmaņa fotogrāfiju. Par to viņam solījās nedot diplomu, bet, kad pienāca izlaiduma laiks, nebija vairs sarkano varā to liegt.
Karš! Iesoļoja vācu armija, un pamazām no haosa radās cita, jauna, sveša kārtība. Jaunā okupācijas vara prasīja savus meslus. Veselu mēnesi diendienā mācījāmies vācu valodu un nacionālsociālistu ideoloģiju par āriešu rases pārākumu. Neatceros, ka kādam tas būtu kaitējis. Visas svešās ideoloģijas aizgāja dvēselei garām, jo tajā jau iepriekš bija nostiprinājies mūsu dzīves uzskats, latviskums, nacionālisms un ideālisms. Vislielākās gaviles izraisīja tas, ka mūsu izlaidums varēja saņemt diplomus ar brīvās Latvijas ģerboni, nevis jau nodrukātos “vissavienības papīrus”. Institūta darbvedis Kaliksons bija saglabājis pie sevis Jelgavas Valsts skolotāju institūta blankas, kuras bija pavēlēts iznīcināt.
No Indras Gubiņas atmiņām
Pēc vāciešu ienākšanas Valsts skolotāju institūta paraugpamatskolā bija par jaunu jāliek iestājeksāmeni, tostarp arī mūzikā. Skolotājs un komponists Jēkabs Mediņš nostādīja mūs pa sešiem pie klavierēm un lika dziedāt pēc kārtas pa pusteikumam no “Dievs, svētī Latviju!” Man, dziedot frāzi “mūs dārgo tēviju”, kaut kas saķērās kaklā, balss drebēja…
Krāsaina personība institūtā bija Jēkabs Mediņš, viens no retajiem, kas institūtā mācīja Latvijas, krievu un vācu laikā.
No Imanta Timrota atmiņām
1942. gada 18. novembri skolā neļāva oficiāli atzīmēt, un mācības noritēja kā ikdienā. Tajā dienā iegadījās pedagoģijas stunda, ko mācīja skolotājs J.Baltkājis. Viņš bija sadomājis mums dot klases darbu un nebija no tā atrunājams. Trīs skolēni to arī rakstīja, bet mēs pārējie stundas beigās pasniedzām skolotājam baltas lapas. Baltkājis izsauca direktoru Kupču. Tas ieradās un sāka lietu noskaidrot. Rezultātā klases vecāko Artūru Cipuli un Āriju Feldmani no skolas izslēdza. Ārijai Krēsliņai piesprieda vieglāku sodu – viņu pārcēla uz paralēlklasi. Pēc dažām nedēļām, ja nemaldos, ar pašpārvaldes ģenerāldirekcijas izglītības daļas priekšnieka pulkveža Aleksandra Plensnera gādību, izslēgtos audzēkņus uzņēma institūtā atpakaļ. Pārējie dumpinieki saņēmām samazinātu atzīmi uzvedībā. Šis sods gan savu mērķi nesasniedza. Arī es saviem vecākiem liecību ar šo atzīmi rādīju ar lepnumu.
No Artura Cipuļa atmiņām
1942. gada 18. novembra notikumi mani saveda kopā ar institūta pretestības grupas darbiniekiem Arturu Nepartu, Beni Balodi, Laimoni Grunduli un citiem.
Pretestības kustībā ļoti intensīva bija sadarbība ar Lauksaimniecības akadēmijas studentiem. Toreizējās basketbola slavenības kā Melderis, Laukēvics, Stulpiņš un Veiss nemeta tikai kopā ar mums “tukšu bumbu caurā grozā”, bet risināja pretestības kustības problēmas. Arī jautājums par iešanu leģionā tika ļoti plaši pārrunāts. Kādā lielākā sanāksmē pat kopā ar Latvijas virsniekiem. Es nedabūju vairs aktīvi līdzdarboties, jo 1943. gada 14. martā mani iesauca armijā. Laimonis Grundulis un vēl citi dabūja baudīt nacionālsociālistu koncentrācijas nometņu režīmu Salaspilī un Štuthofā.
No Indras Gubiņas atmiņām
Jauna dziesma “Lido mazā kaija”. Pāris meitenes mūsu klasē to prot, mēs, citas, – gribam mācīties. Ir rokdarbu stunda, mūsu skolotāja – jaukā Rubene. Viņai var jautāt: “Vai mēs drīkstam dziedāt?” Viņa ļauj. Nu viena no pratējām pieiet pie klavierēm, saka mums pārējām vārdus, spēlē melodiju, un mēs visas mēģinām dziedāt: “Vientuļa gar jūras krastu eju es…” Redzam, ka skolotāja skatās ārā pa logu un valda asaras. Vai mēs zinām, ko viņa domā? Vai zinām, ko viņa karā aizvadījusi? Vārdi arī mums iesprūst kaklā. Apklustam, adām cimdus un domājam katra savas domas. Man krāsainu dziju iedeva draudzenes māte, mani cimdi ir rakstaini – balts un sarkans. Skolotāja pienākusi skatās uz jau pabeigto cimdu, kuram vēl trūkst īkšķa. Viņa to uzvelk, novelk, noliek atpakaļ uz mana galda un klusi saka: “Tos varēs vilkt rokās tad, kad atkal proklamēs Latvijas valsti.” Mani sarkanbaltie cimdi dīvainā kārtā tikuši līdzi trimdā. Es tos valkāju Vācijā, kad citu nebija. Bet, līdzko man bija citi, tā šos, salāpītus un izmazgātus, noliku. Ik reizes, kad tos turu rokā, atceros institūtu.
Pateicība skolotājai Dzidrai Ivanai un rakstniecei Indrai Gubiņai par palīdzību materiāla tapšanā.
