Lai kā arī to nosauktu – «Miljons par kaķi maisā» vai kā citādi –, Latvijas galvenā baņķiera Einara Repšes vēl nedzimušā politiskā garabērna sakarā izraisītā ažiotāža neapšaubāmi ir uzmanības vērta ne tikai Repšes aso izteikumu dēļ.
Lai kā arī to nosauktu – «Miljons par kaķi maisā» vai kā citādi –, Latvijas galvenā baņķiera Einara Repšes vēl nedzimušā politiskā garabērna sakarā izraisītā ažiotāža neapšaubāmi ir uzmanības vērta ne tikai Repšes aso izteikumu dēļ. Šo procesu caurvij kāda tendence, kas Latvijas balsstiesīgajai un vēlēšanās aktīvajai iedzīvotāju daļai ir raksturīga jau kopš 6. Saeimas vēlēšanām.
Lai arī togad tika ievēlēts tikai otrais brīvvalsts parlaments, iešana pie urnām kļuva par savdabīgu protesta formu, kādā tika mēģināts «ieriebt» divus gadus politisko toni diktējušajām partijām, un rezultātā valdības veidošana pārvērtās daudzsēriju drāmā. Tās epilogā varas «dīķī» iepeldēja jauna, taču gana varena «zivs» – līdz tam mazpazīstams lieluzņēmējs, pārtikas rūpniecības magnāts Andris Šķēle, kura konsekventā rīcība politiskā iesācēja tēlam piešķīra vai vienīgā valsts glābēja oreolu. Tas ļāva bruģēt ceļu uz nākamo Saeimu, ko nespēja izjaukt pat «kompromitējošās» priekšvēlēšanu grāmatas un skrejlapas.
Pats unikālākais priekšvēlēšanu laikā gan bija kas cits – Šķēles tolaik vēl tikai iecerētā partija jau vairākus mēnešus pirms dibināšanas pārliecinoši un uz ilgu laiku nostājās socioloģiskās domas aptauju pirmajās ailēs, apliecinot elektorāta gatavību balsot par partiju, kas vēl nebija pat dibināta.
Pašlaik, kad vilšanās jau piemirsta un līdz kārtējām vēlēšanām atlicis vien nieka gadiņš, tagadējo un topošo politisko darboņu rosība atkal kļuvusi aktīva, taču šoreiz elka statusā celts lata «tēvs». Jaunākie sabiedriskās domas aptauju rezultāti liecina, ka Repše ar domubiedriem politiskajai elitei Jēkabielas namā pēc vēlēšanām var likt krietni «parūmēties».
Šķiet, ka vēsturei atkal būs lemts atkārtoties, un arī nākamās būs «protesta vēlēšanas», tādēļ aktuāli ir jaunu varoņu meklējumi. Taču problēma slēpjas apstāklī, ka «Jaunais laiks», visticamāk, vairākumu Saeimā neiegūs, tādēļ vajadzēs «brāļoties» ar «gļēvo un korumpēto» pašreizējo politisko eliti. Un, kad divas upes saplūst vienā, to ūdeņus atšķirt kļūst gaužām problemātiski, pat neiespējami. Tādējādi jaunais politveidojums var kļūt par kārtējo savdabīgo «grābeklīti», uz kura uzkāpjot, uzsistais puns pierē būs jāārstē veselu četru gadu garumā.
