Vairāk nekā gadsimtu pēc tam, kad Krievijas stepēs līdz ar čigānu taboriem bija klejojušas leģendas par zirgu zagli Loiko Zabari, Sibīrijā dzimušais Loiko tautietis, plaša profila vijoļvirtuozs Sergejs Erdenko izlēma pamest dzimteni un doties uz Londonu.
Vairāk nekā gadsimtu pēc tam, kad Krievijas stepēs līdz ar čigānu taboriem bija klejojušas leģendas par nenotveramo zirgu zagli Loiko Zabari, kas spēlējis vijoli kā pats Paganīni, Sibīrijā dzimušais Loiko tautietis, plaša profila vijoļvirtuozs Sergejs Erdenko izlēma pamest
dzimteni un doties uz Londonu.
Tā, 1991. gada februārī ekspadomijas emigrants, kuram aiz muguras bija solīda pieredze ne tikai etnomūzikas tipa sastāvos, bet arī prestižā simfoniskajā orķestrī un pat vienā no PSRS vadošajām teātra trupām, nejauši satikās ar tikpat universāliem čigānu tautības mūziķiem – vijolnieku Oļegu Ponamarjovu un ģitāristu Igoru Staroseltsevu. Pirmais no viņiem – Erdenko pirmā vijoļspēles skolotāja mazdēls – uz skatuves vienlīdz labi jutās gan džezisku improvizāciju brīvajos ūdeņos, gan čigānu muzikālo parašu rāmjos. Arī Staroseltsevs daudz bija spēlējis pavadījumu romanču izpildītājiem, tomēr uz popmūzikas Meku bija devies kā roka basists.
Viņi izlēma dibināt ansambli, kas būtu cienīgs nest slavenā senča vārdu. Zīmīgi – par to, ka pēc uzstāšanās Belfāstas folkmūzikas festivālā 1991. gada septembrī «Loyko» kļuva par supergrupu (vismaz etnomūzikas laukā), jāpateicas īriem, kuru tautas muzicēšanas tradīcijas ne mazāk izslavēta kā čigāniem.
Pēc gada trio pievienojas ģitārists Vadims Kolitskis, kuram «Loyko» promenādē kritiķi dažbrīd piedēvē pat galveno lomu, un grupa devās koncerttūrēs pa Eiropas valstīm. Drīz vien viņus gaidīja uzstāšanās pasaules slavenākajās koncertzālēs, klasiskās vijoles patriarha Jehudi Menuhina divkārtējs uzaicinājums piedalīties «Pasaules labāko vijoļu» šovā, muzicēšana kopā ar Lučano Pavaroti, Menuhina dubultnieku džezā Stefanu Grapelli, indiešu klasiskās mūzikas zvaigzni Ravi Šanharu, grupu «Pink Floid» un citām slavenībām.
Galu galā kopā ar iespējams slavenākajiem asinsbrāļiem savu domubiedru vidū – «The Gypsy Kings», tūkstošgades beigas tika pavadītas grandiozajā čigānu kultūras forumā «Magneten».
Prestižākajos mūzikas izdevumos atzīmēta tiklab trio prasme trakulīgajās improvizācijās savienot Loiko laika dramatiski sentimentālās intonācijas un mūsdienīgas skanējumu, arī stūrgalvīga virtuozitātes demonstrēšana.
Pirms kāda laika paklīda runas par grupas izjukšanu, un tomēr Sergeja Erdenko harizmātiskā personība, sakari čigānu muzikālajos klanos deva iespēju papildināt ansambli ar jaunām asinīm – šoreiz no Krievijas jauno talantu vidus. Pērn viņš pulcēja ap sevi džezroka un etnomūzikas projektos pieredzējušo ģitāristu Georgiju Osmolovski, kuru virtuozitātes dēļ kolēģi burtiski apzeltījuši ar epitetiem, vijolnieku Aļošu Bezļepkinu un dziedātāju Leonsiju Erdenko. Viņiem pietika ar mēnesi, lai atjaunotnes cerīgo faktu izteiktu jaunajā koncertprogrammā «Maestro atgriešanās», kas šoruden jau guvusi vētrainus panākumus Krievijā, un vienlaikus papildinātu diskogrāfiju.
Jaunās dziesmas veltītas 500. jubilejai kopš čigānu ieceļošanas Austrumeiropā. (Starp citu, pirmie tabori piestājuši uz kaimiņu lietuviešu valdnieka Ģedimina zemes.)
Pēc koncerta Rīgas Kongresu namā, kas notika vakar (bet biļetes pārdotas jau nedēļu pirms tam!) atceļā «Loyko» piestās Jelgavā, lai šovakar tracinātu «Tonusa» publiku.
