Pelēkie un baltie zaķi ir tie medījamie dzīvnieki, kurus no 1. oktobra līdz 31. janvārim atļauts šaut neierobežotā skaitā.
Pelēkie un baltie zaķi ir tie medījamie dzīvnieki, kurus no 1. oktobra līdz 31. janvārim atļauts šaut neierobežotā skaitā.
Pelēkie zaķi lielākoties dzīvo atklātās ainavās, kur tīrumi mijas ar nelieliem mežiem un krūmājiem. No lieliem, vienveidīgiem skujkoku mežu masīviem un atklātiem augstajiem purviem izvairās. Kā referātā vispārīgajā ekoloģijā izpētījis Didzis Reinvalds, pelēkais garausis priekšroku dod apvidiem, kur lauksaimniecībā izmantojamās platības aizņem 50 procentu un vairāk. Tātad var secināt, ka Zemgalē medniekiem par zaķu trūkumu nevajadzētu sūdzēties.
Apkārtējā vidē šis dzīvnieks orientējas galvenokārt ar dzirdi. Redze tam slikta, arī oža samērā vāja. Zaķis ir tipisks augēdājs, kura galvenā barība ir lakstaugi, mīkstie dzinumi, dažādi kultūraugi, vēlu rudenī un agri pavasarī barojas ar ziemāju zelmeni. Tādēļ mednieki nereti izvēlas zaķus sagaidīt laukmalēs.
Pelēkais zaķis ir poligāms dzīvnieks. Vairošanās periods ilgst no marta līdz septembrim. Gadā ir divi trīs metieni, katrā vidēji no diviem līdz pat deviņiem zaķēniem, bet visbiežāk pasaulē nāk pieci garausēni. Jaundzimušie jau divu nedēļu vecumā sāk ēst augus un nākamā gada pavasarī sasniedz dzimumgatavību. Otrā metiena laiks nav noteikts. Zaķēni dzimst jūnijā vai jūlijā, bieži vien lauksaimniecības kultūrās, kuru mehanizētās novākšanas dēļ daudzi otrā metiena mazuļi iet bojā. Trešais metiens ir tikai nedaudzām mātītēm.
Reālais pieaugums uz vienu zaķeni līdz rudenim reti pārsniedz divus jaunos īpatņus.
Galvenie dabiskie pelēko zaķu ienaidnieki ir lapsas, lūši, klejojoši suņi un kaķi, bet mazāk nozīmīgi ir vilki, jenotsuņi, plēsīgie putni. Jaunos zaķēnus apdraud arī kraukļi, vārnas un žagatas.
