Francijā šosvētdien mesti kauliņi, kas pamatos var noteikt vesela kontinenta nākotni, līdz ar to vistiešākajā veidā ietekmējot arī mūs.
Francijā šosvētdien mesti kauliņi, kas pamatos var noteikt vesela kontinenta nākotni, līdz ar to vistiešākajā veidā ietekmējot arī mūs. Runa ir par šajā valstī notikušo prezidenta vēlēšanu pirmo kārtu. Finiša taisnē bija izgājuši četri kandidāti no divpadsmit startējušiem – labējo kandidāts Nikolā Sarkozī, sociāliste Segolēna Rojāla, centrists Fransuā Bejrū un galēji labējo kandidāts Žans Marī Lepēns. Kā tika prognozēts, nākamajā kārtā sacentīsies pirmie divi – Sarkozī ar vairāk nekā 31 procentu vēlētāju balsu un Rojāla, kurai gandrīz 26 procentu liels vēlētāju atbalsts. Turklāt uz vispārējās vēlētāju neaktivitātes fona citās valstīs franči bijuši teju vai vispriekšzīmīgākais pilsoniskās aktivitātes paraugs – 84,6 procenti. Rezultāts nebūs ilgi jāgaida – tas atklāsies jau 6. maijā.
Skaidrs būs arī tas, kurš tuvākajos gados apvienosies pārī kopā ar Vācijas kancleri Angelu Merkeli. Tas, ka tieši Francija un Vācija ir ES ass un virzītājs, ir starptautiskās politikas hrestomātisks secinājums. Sākot jau ar četrdesmito gadu beigām un piecdesmitajiem gadiem, kad tika likti pamati šodienas Eiropas valstu savienībai. Arī situācijā, kad ES ar straujo paplašināšanās tempu izvirzījusi gana pamatīgus izaicinājumus nākotnei. Pēckara gados abu kaimiņvalstu alianses dzīvotspējā bija nozīme tieši to vadītāju personībām un personiskajiem kontaktiem. Atliek kaut vai atcerēties Fransuā Miterānu un Helmutu Kolu. Kopš 1995. gada abu valstu sadarbībai nozīmīga bija arī Žaka Širaka personība.
Tomēr, lai cik vilinoša no dzimumu vienlīdzības viedokļa nešķistu S.Rojālas un A.Merkeles iespējamā sadarbība, no Eiropas (līdz ar to arī Latvijas) nākotnes viedokļa raugoties, priekšroka tomēr dodama labējam N.Sarkozī. Tieši viņš, izmantojot Vācijas pieredzi, varētu savā valstī varbūt beidzot ķerties pie sen gaidītās sociālo garantiju reformas. Nav ko slēpt, pēckara paaudzes izcīnītās sociālās garantijas bija nozīmīgs posms Francijas sabiedrības mierīgai eksistencei daudzu gadu desmitu garumā. Tajā pašā laikā tās pēdējā desmitgadē arvien vairāk bremzējušas šīs valsts ekonomisko attīstību. Vācija pēdējos gados sākusi daudzmaz reformēt savu sistēmu, bet Francijā Ž.Širakam vienmēr “rokas bijušas par īsām”, un acīmredzot arī viņš pats nemaz nerāvās saņemt reformatora laurus. Valstī, kurā arvien cieņā bijušas kreisas un pat radikālas sabiedrības attīstības idejas, nekas tāds līdz šim nebija iedomājams. Vēl jo vairāk, kad ir skaidrs, – ja pašos pamatos netiks reformēta ES budžeta veidošanas shēma, mazāk piešķirot līdzekļus jau tā gigantiskajam lauksaimniecības atbalstam, jebkuras runas par Lisabonas stratēģiju (pirms pāris gadiem pieņemtā ES attīstības politiskā platforma) nav nopietnas. Turpināsies runas par kaut kādu grandiozas nākotnes vīziju, bet katrs savā valstī vilks deķīti uz savu pusi. No līdzšinējās informācijas par konkurenti, Sarkozī priekšroka dodama arī kaut vai tāpēc, ka viņš diezgan labvēlīgi skatās uz ES stratēģisko ekonomisko un militāro partneri ASV, kas līdz šim bija Francijas ārpolitikas “vājais punkts”. Tandēmā ar Vāciju, ņemot vērā franču tradicionāli labās attiecības ar šo valsti, N.Sarkozī uzvaras gadījumā pēdējos gados arvien smagnējākais Eiropas kuģis atdzīvosies, lai dotu pretsparu Āzijas “tīģeriem”. Galvenokārt Ķīnas un Indijas straujajai ekonomiskajai attīstībai un līdz ar to arvien lielākai ekspansijai pasaulē.
