Kad 2020. gada vasarā biedrība “Jelgavas attīstībai”, īstenojot projektu “Radi savu Jelgavu!”, ielu intervijās Hercoga Jēkaba laukumā, Raiņa parkā un Ozolskvērā jautāja iedzīvotājiem, kas būtu jāattīsta mūsu pilsētvidē, atklājās, ka daudzus uztrauc daudzdzīvokļu namu iekšpagalmi. Anketā, rindojot pilsētvides prioritātes, iekšpagalmi daudziem likās svarīgāki par pašvaldības rosināto ieceri izbūvēt pilsētas ziemeļu daļā apvedceļu ar tiltu pār Lielupi (pāri Pils salai) vai arī uzlabot pilsētas autobusu satiksmi. Tad biedrībā “Jelgavas attīstībai” tika nolemts attālināti sarīkot diskusiju “Nami un iekšpagalmi”, lai spriestu gan par iekšpagalmiem, gan māju renovāciju.
Diskusijā piedalījās Līvānu novada domes izpilddirektors Uldis Skreivers, būvinženieris, agrākais Zemgales enerģētikas aģentūras vadītājs Mārtiņš Prīsis, lietpratējs ES fondu piesaistē Jevgeņijs Iļjinskis, pašvaldības uzņēmuma “Jelgavas nekustamā īpašuma pārvalde” valdes loceklis Juris Vidžis, kā arī biedrības “Jelgavas attīstībai” valdes priekšsēdētājs Jānis Āboliņš. Gan projekts “Radi savu Jelgavu!”, gan 28. aprīlī rīkotā diskusija tika īstenoti ar Sabiedrības integrācijas fonda atbalstu. Diskusija pilnā apjomā ir pieejama biedrības “Jelgavas attīstībai” mājaslapā, “Ziņās” to publicējam saīsināti.
Iekšpagalmi Līvānos bija tādi paši kā Jelgavā
Lai arī Jelgavā ir apmēram 56 tūkstoši iedzīvotāju, bet Līvānos – 7,6 tūkstoši, Līvānu novada domes izpilddirektors U.Skreivers atceras, ka pirms gadiem divdesmit skats daudzdzīvokļu namu iekšpagalmos gan Jelgavā, gan Līvānos bija apmēram līdzīgs. Peļķe pie peļķes, bedre uz bedres, izbraukti zālāji. Nav kur novietot automašīnas, nav arī bērnu laukumu. Taču Līvānos atšķirībā no Jelgavas no 2007. līdz 2014. gadam 95 procenti pilsētas daudzdzīvokļu māju iekšpagalmu tika sakārtoti. Tas ir paveikts, ieguldot 4,7 miljonus latu. Lauvastiesa ieguldījuma bija no ES līdzekļiem. Daļēji projektu finansēja arī pašvaldība un valsts. Toties līvāniešiem, daudzdzīvokļu māju dzīvokļu īpašniekiem, visa šī labiekārtošana bija par brīvu. “Daudzdzīvokļu māju pagalmos ir izveidota lietus kanalizācija, papildu autostāvvietas, puķudobes, iestādīti košumkrūmi, ierīkoti bērnu rotaļu laukumi un pat tādi sīkumi kā veļas žāvētāji,” diskusijā minēja U.Skreivers. Tālāk viņš paskaidroja, kā tas bija iespējams. Proti, deviņdesmitajos gados Līvānu lielos uzņēmumus (stikla fabriku, māju būves kombinātu, bioķīmisko rūpnīcu un citus) smagi skāra saimnieciskā krīze, un līvāniešu privatizētie dzīvokļi palika neierakstīti Zemesgrāmatā. Tādējādi Līvānos pie un zem daudzdzīvokļu namiem nebija noteiktas tā saucamās domājamās daļas. Tātad visa šī zeme skaitījās pašvaldības īpašums. Ja tā, tad pašvaldība ir pilntiesīga savā īpašumā ieguldīt ES līdzekļus, kas arī tika izdarīts. “Septiņi gadi ir ES līdzekļu ieguldījumu kontroles laiks. Tad no Rīgas brauca pārbaudītāji, kas skaitīja daudzdzīvokļu māju pagalmos par ES naudu iestādītos košumkrūmus, kontrolēja, kā nopļauta zālīte apstādījumos,” smaidot teica U.Skreivers. Pēc Līvāniem citās pašvaldībās līdzīgi projekti nav izdevušies, jo tad jau pie privatizētajiem dzīvokļiem tika noteikts arī zemes privātīpašums. Tātad tur ieguldīt ES naudu jau ir ievērojami problemātiskāk. U.Skreivers minēja, ka līvānieši nesūdzoties, ka viņiem nepieder zeme zem un ap daudzdzīvokļu mājām, un pastāvošo kārtību atzīst par labu.
Vispirms dzīvokļi un tad darbavietas
Jelgavā lielākā daudzdzīvokļu māju un to pagalmu apsaimniekotāju uzņēmuma pārstāvis SIA “Jelgavas nekustamā īpašuma pārvaldes” valdes loceklis Juris Vidžis atzīst, ka līvānieši ir malači, ka tiem savulaik izdevās atrast tādu iespēju. Viņš uzsver, ka daudzdzīvokļu mājas ir pilsētas infrastruktūras pamatelements un pārējais viss tiek projektēts un būvēts tam pakārtoti. “Mums jāsāk jauns posms – jādomā par jaunu īres namu būvēšanu. Sabiedrībā iepriekšējo formāciju iespaidā valdīja uzskats, ka pilsētnieku dzīvoklim ir jābūt īpašumā. Bet citviet ES valstīs galvenokārt taču ir īres dzīvokļi,” atgādina J.Vidžis. Viņš domā – lai Jelgava attīstītos, tai, pirmkārt, ir vajadzīgas jaunas darbavietas, bet, otrkārt – dzīvokļi.
Biedrības “Jelgavas attīstībai” vadītājs J.Āboliņš iebilda, ka par dzīvokļiem vajadzētu tomēr domāt vispirms. ”Ja Jelgavā būs, kur dzīvot, būs vietas bērnudārzos un skolās varēs iegūt labu izglītību, tad, augot iedzīvotāju mobilitātei, darbavietas varētu atrasties arī citviet, piemēram, Rīgā,” sacīja J.Āboliņš. Viņš novērojis, ka latviešu zemnieka gēns, kas savulaik daudzus izdzina uz lauku īpašumiem un “privātmājām”, sāk pierimt. Proti, pēdējā laikā vērojams ir arī pretējais. Vismaz J.Āboliņa paziņu lokā daudz ir tādu ģimeņu, kas ir pret dzīvošanu lauku viensētās vai privātmājās. Cilvēki izvēlas daudzdzīvokļu mājas. Tāds dzīves stils prasa mazāk laika rūpēm par savu dzīvesvietu un vairāk to atļauj veltīt citiem mērķiem. “Nav jālauza galva, ja jumts tek vai pagalmā jāpļauj zālīte. Tās rūpes uzņemas apsaimniekotājs,” teica biedrības vadītājs.
90 procenti projektu nāca no Ventspils
Runājot par labajiem piemēriem, kad pilsētās izdevusies māju renovācija vai pagalmu sakārtošana, J.Iļjinskis ir secinājis, ka labie paraugi rodas tur, kur iedzīvotājus uz savas dzīves vides labiekārtošanu rosina pašvaldība. “Savulaik 90 procenti no visiem māju renovāciju projektiem Latvijā nāca no Ventspils, kur īpaši pašvaldībā tika piestrādāts, lai tādi projekti arī taptu. Pirms uzrunāt dzīvokļu īpašniekus, pašvaldību apmaksātie speciālisti uzskicēja vairākus variantus un sastādīja tāmes, kādā veidā mājas renovācija varētu tikt īstenota. Dzīvokļu īpašniekiem tad tika piedāvāta iespēja izvēlēties dārgāko vai lētāko variantu,” sacīja J.Iļjinskis. Viņš uzsvēra, ka visbiežāk daudzdzīvokļu māju dzīvokļu īpašnieki būvniecībā vai ainavu arhitektūrā, kas saistās ar pagalmu labiekārtošanu un namu renovāciju, nav lietpratēji, tādēļ viņiem vajag piedāvāt jau gatavus risinājumus jeb problēmu pasniegt uz šķīvīša.
Agrākais Zemgales reģionālās enerģētikas aģentūras vadītājs M.Prīsis atzīst, ka pirms gadiem septiņiem māju renovācijas jomā lielākā daļa Zemgales pašvaldību centās strādāt līdzīgi. “Sapulces tika rīkotas katrā mājā atsevišķi. Gājām, stāstījām, palīdzējām sastādīt pieteikumus. Man šajā ziņā īpaši atmiņā palika Ozolnieki. Kad tur sarīkojām pirmo sapulci, nākamajā dienā aģentūrā ieradās četru citu māju pārstāvji. Jautājums bija nevis, kad jūs plānojat līdzīgu sapulci mums, bet – kāpēc kaimiņu mājai tāda sapulce tika rīkota vispirms. Renovācijas apjomi Ozolniekos auga kā no kalna ripojoša sniega bumba. Tagad no ciema centrā esošajām 19 daudzdzīvokļu mājām renovētas nav vien divas. M.Prīsis ir manījis, ka daudzdzīvokļu ēku renovēšanā un arī pagalmu labiekārtošanā problēmas ir ar banku vīziju attiecībā uz mazākiem ciematiem. “Bankas mums atklāti pasaka – tām nav pārliecības, ka pēc piecpadsmit vai divdesmit gadiem tajā vai citā nomaļajā ciematā vēl kāds cilvēks daudzdzīvokļu mājā dzīvos, kaut mēs, protams, domājam citādi!” atzīst M.Prīsis.
Darbarūķi ne vienmēr ir uzņēmēji
J.Āboliņš minēja, ka, protams, gribētos, lai iniciatīva par māju renovāciju un pagalmu sakārtošanu nāk no namu apsaimniekotāja, kas parasti ir pašvaldības dibināts uzņēmums. “Daudzdzīvokļu namos parasti dzīvo darbarūķi, kas nav īpaši uzņēmīgi cilvēki un kuriem nav arī vajadzīgo zināšanu, lai savu māju vai tās pagalmu uzlabotu. Pie pirmās neveiksmes nolaižas rokas. Māja Raiņa ielā 9, kurā es dzīvoju, 2013. gadā tika renovēta. Es pat brīnos, kā tas bija iespējams. No vienas puses, viss it kā bija skaidrs – renovācija ar ES līdzfinansējumu ir apsveicama. Taču sapulces sanāca diezgan murgainas. Visvairāk šaubījās daži pensionāri. Cilvēkiem likās, ka viņi par savu renovēto māju nespēs samaksāt un ka viņus izdzīs no dzīvokļiem. Par renovāciju toreiz tika nobalsots ar vienas balss pārsvaru. Tiesa, kad viss tika paveikts, nama mūžs palielinājās un apkures rēķini samazinājās, neapmierināto nebija. Taču mājas nākamo labiekārtošanas posmu – pagalmu sakārtošanu – es organizēt tomēr neuzņemtos. Tas liekas kā neiespējamā misija,” teica J.Āboliņš. Pēdējo reizi mājas pagalma sakopšanas talka, kurā piedalījās daudzi nama iedzīvotāji, notika pirms gadiem piecdesmit. Tad tika stādīti kociņi, sēta zālīte. Toreiz veiktais nu ir izbraukāts un izbradāts. Pie mājas ir apgrūtināta piekļuve arī operatīvajam transportam.
Diskusijas turpinājumā tās moderatore Inese Vaivare uzdeva vispārīgu jautājumu – kam kalpo iekšpagalms? Vai tā ir mūsdienu cilvēka dzīves telpa vai arī tikai automašīnu stāvvieta? Moderatore spriež, ka parasti cilvēks vēlas uzlabot tikai to, ko lieto. Ja mājas pagalmam nav praktiskas nozīmes visu mājas iedzīvotāju ikdienas dzīvē, tad nevar gaidīt, ka kāds patiesi vēlēsies to uzlabot.
Gribētu automašīnas novietot pazemē
Jelgavas nekustamā īpašuma pārvaldes vadītājs J.Vidžis uzskata, ka iekšpagalmi ir jāattīsta vairāku daudzdzīvokļu māju kopumā. ”Būsim racionāli! Nebūvēsim taču katrai mājai savu bērnu rotaļlaukumu. Tas ir nākamais sadarbības līmenis – saliedēt viena pagalma māju iedzīvotājus, kas arī tiek atbalstīts no pašvaldības puses,” tā J.Vidžis. Viņš runāja arī par uzņēmuma pieredzi, sadarbojoties ar LLU Vides un būvzinātņu fakultātes ainavu arhitektūras studentiem. Reiz studentiem tika piešķirti granti, lai izstrādātu skices un vīzijas Jelgavas daudzdzīvokļu namu iekšpagalmu labiekārtošanai. J.Vidžis atklāj, ka studenti bijuši par to, ka pagalmos vajadzētu ierīkot pazemes autostāvvietas. Tā gan, viņaprāt, Jelgavā ir grūti īstenojama iecere.
Līvānu novada domes izpilddirektors U.Skreivers precizēja, ka Līvānos praktizētais pagalmu sakārtošanas modelis bija labiekārtot māju pagalmus viena kvartāla robežās un ka vienā kvartālā vidēji ir piecas sešas mājas. Tādu labiekārtotu kvartālu Līvānos tagad ir vienpadsmit. “2007.–2014. gadā pagalmos ieguldījām 4,7 miljonus latu, mūsdienu cenās tas būtu krietni vairāk,” uzsvēra U.Skreivers.
Arī M.Prīsis, kas vēlāk strādāja Ozolnieku novada pašvaldībā, minēja, ka arī tur, renovējot un labiekārtojot pagalmus, tika uzlūkots viss māju kvartāls kopumā. “Daudzdzīvokļu mājās dzīvokļu īpašnieku interešu un viedokļu saskaņošana bija paranormāls darbs. Turklāt daudzos dzīvokļos to īpašnieki nedzīvo, bet gan īrnieki. Ja pašā mājā nav divu trīs aktīvu dzīvokļu īpašnieku, kas palīdz, reāli nolaižas rokas. Kārtība, kā vienoties par pagalmu labiekārtošanu vai renovāciju, pašlaik ir ļoti sarežģīta,” secina M.Prīsis. Renovējot ēkas un labiekārtojot to pagalmus, Ozolniekos un Brankās tika panāktas vienošanās starp nelielu 27 dzīvokļu māju dzīvokļu īpašniekiem. Kā veicināt, lai dzīvokļu īpašnieki atbildīgāk izturas pret savu īpašumu un tam piegulošo pagalmu? M.Prīsis domā, ka var pienākt laiks, kad nepietiks ar tādu pozitīvu burkānu kā apkures maksas samazinājums un mājas kalpošanas ilguma palielinājums. Viņaprāt, varētu tikt ieviests arī pātagas princips, kad nerenovēto namu dzīvokļu īpašniekiem būtu papildus jāmaksā par ogļskābās gāzes izmešiem, kas lielākā apjomā rodas, sildot nesiltinātu ēku.
U.Skreivers atklāja, ka Līvānos, kur ar māju renovāciju un siltināšanu atšķirībā no iekšpagalmiem iet grūti, šogad tiek mēģināts īstenot projektu pēc tā saucamā ESKO principa. Proti, māja tiek renovēta, bet iedzīvotājiem maksa par siltumu tiek saglabāta līdzšinējā līmenī, kāds tas bija tad, kad ēka vēl nebija renovēta. Tādā veidā vairākos gados tiek segtas renovācijas izmaksas.
