Pirms pāris gadiem ar pamatīgu pompu tika prezentēts Nacionālās attīstības plāns jeb NAPs, kā to dēvē saīsināti. Viens no valsts attīstības dokumentiem izveidots samērā īss – vien nedaudz vairāk par četrdesmit lappusēm – un gana izplūdis vispārīgās frāzēs. Tajā pašā laikā jāatceras, ka tam jānorāda vienīgi Latvijas attīstības nākotnes vīzijas, tāpēc ar konkrētību jāapaudzē attīstības plānā noteiktie pamatvirzieni. Tiktāl vispārēja lirika par tēmu. Dzīves proza sākas brīdī, kad skaties NAP pamatnostādnes un salīdzini ar, piemēram, nākamā gada valsts budžeta prioritātēm. Saistībā ar ieguldījumu cilvēkresursu un Latvijas kā valsts tālākās konkurētspējas attīstībā. Šādā griezumā raugoties, droši var teikt, ka Nacionālās attīstības plāns kā dokuments tapis pats par sevi un ar reālo pielietojumu tam nav ne mazākā sakara. Citādi, kā var vērtēt nākamā gada budžetā paredzēto zinātnes un augstākās izglītības finansējuma samazināšanu? Protams, papīrs, uz kura drukā plānus, pacieš jebko. Pie visa kā pieradināti arī mūsu zinātnieki, kuru skaits jau sarucis. Tikai nav skaidrs, kāpēc, runājot par viņiem un izglītības problemātiku, jālieto tādi skaļi un ietilpīgi vārdi kā konkurētspēja, kvalitāte, rūpes par nākotni? Tad tā arī skaidri un gaiši būtu teikuši: mīļie zinātnieki, augstskolu pasniedzēji un tā tālāk, mums te katru gadu sanāk sastrēgums ar naudas meklēšanu nākamā gada budžetam. Uz neko labāku neceriet un jau laikus pameklējiet, kur likties ar savu urķīgo prātu. Dodieties labāk plašajā pasaulē laimi meklēt!
