Pateicoties Padomju savienības politikai, līdz pat astoņdesmito gadu vidum masu informācijas līdzekļi plaši aprakstīja narkomānijas un toksikomānijas izplatību Rietumos.
Pateicoties Padomju savienības politikai, līdz pat astoņdesmito gadu vidum masu informācijas līdzekļi plaši aprakstīja narkomānijas un toksikomānijas izplatību Rietumos, tādējādi radot iespaidu, ka tā ir tikai kapitālistisko zemju problēma. Savukārt pēc Savienības sabrukšanas cilvēkos radās iespaids, ka narkomānija un toksikomānija pie mums ir radusies tikai pēc 1985. gada. Taču patiesībā arī bijušajās Savienības valstīs laikā, kad visapkārt tika dziedātas slavas dziesmas par sistēmas iedzīvotāju augsto tikumību, jau 60. un 70. gados narkomānija sāka izplatīties.
Lai izzinātu jauniešu viedokli un attieksmi pret narkotiskajām vielām, Jelgavas jaunatnes centrs sadarbībā ar bērnu un jauniešu centru «Junda» rīkoja diskusiju, kurā jaunieši bija aicināti uz atklātu sarunu.
No klātesošajiem tikai trīs meitenes varēja ar drošu pārliecību apgalvot, ka nekad nav mēģinājušas kādreiz izbaudīt narkotiku reiboni vai domājušas par to, ka varētu to darīt. Šīs trīs meitenes uzskata, ka ir pietiekami daudz veidu, kā labi atpūsties vai pavadīt laiku, lai nerastos vēlēšanās speciāli pakļaut sevi briesmām kļūt atkarīgam no narkotiskajām vielām. Taču pārējie diskusijas dalībnieki vairāk vadoties pēc principa, ka dzīvē jāizmēģina ir viss, tādēļ viņi neatteiktos arī no narkotisko vielu degustēšanas, jo galu galā no vienas reizes atkarība nerodas. Sarunā piedalījās arī jaunieši, kas agrāk ir lietojuši narkotikas. Viņi apgalvoja, ka šādu rīcību atkārtot gan vairs nevēlētos. Jaunieši atzinās, ka narkotikas pirkuši un mēģinājuši intereses pēc daudzkārt esot dzirdējuši, ka tās sniedz patīkamu sajūtu, taču, diemžēl vai par laimi, gaidītās baudas vietā uznācis nogurums un miegs.
Pēc diskusijas dalībnieku sacītā, cīņa pret narkomāniju nebūs pietiekami efektīva, kamēr jebkurš, kas vēlēsies šo preci iegādāties, varēs to dabūt pilsētas tirgū. Šeit gan nav garantijas, ka nopirktā prece ir «kvalitatīva».
Lai narkomānijas izplatību jaunatnes vidū ierobežotu, nepieciešams sadarboties dažādām valsts instancēm, skolotājiem, ārstiem, ļoti svarīgi būtu šajā cīņā iesaistīt kā jauniešus, tā arī cilvēkus, kas pēc ilgstošas un pamatīgas ārstēšanās ir spējuši atteikties no narkotiskajām vielām. Būtu ļoti svarīgi panākt, lai tie jaunieši, kuriem radusies interese par narkotikām, spētu mainīt savu interešu loku. Taču tas nav vienkārši, kad starp agrākajiem paziņām vienmēr uzrodas kāds «labs draugs», kas laipni piedāvā. Jaunieši uzskata, ka nepieļaujami būtu narkotikas legalizēt, jo tad policija kļūtu vēl bezspēcīgāka, bet cilvēki, kas ar narkotiku izplatīšanu uz citu nelaimes rēķina nopelna miljonus, vēl bagātāki. Narkotiku legalizācija noteikti vairotu arī ilūzijas par to nekaitīgumu.
Pašlaik šķiet, ka visā pasaulē narkomānijai nav cienīga pretinieka, kas to varētu uzveikt, arī šādu secinājumu izdarīja jaunieši. Taču viņi bija arī vienisprātis, ka galvenais pretestības spēks slēpjas cilvēka zināšanās par šo tematu, raksturā un gribasspēkā.
