Nacionālo bruņoto spēku virsnieks Jānis Slaidiņš stāsta par pieredzēto frontes līnijā Austrumukrainā
Ar stāstījumu par EDSO misijā piedzīvoto Ukrainā, kurai jau deviņus gadus ar militāru spēku nākas aizstāvēt savu neatkarību asiņainajā konfliktā ar Krieviju, Kalnciema vidusskolā viesojās Nacionālo bruņoto spēku virsnieks Jānis Slaidiņš. Dienesta pienākumus Ukrainā viņš pildīja 2018. gada martā.
Pasākumu rīkoja Kalnciema vidusskolas vēstures skolotājs Valentīns Toleiķis, kurš pats jaunībā Austrumukrainā, Doņeckā, mācījās kara skolā.
Hibrīdkarš bija arī 1940. gadā
“Vēl divtūkstošo gadu sākumā, šķiet, neviens nevarēja iedomāties, ka kaut kur Eiropā varētu atsākties karš, taču 2008. gadā pēc Krievijas iebrukuma Gruzijā vairāki militārie analītiķi brīdināja, ka nākamā vieta varētu būt Ukraina. Viņi nekļūdījās,” ievadā sacīja J.Slaidiņš. Pie militāri apdraudētajām valstīm tiek minētas arī Baltijas valstis. “Taču mūs sargā tas, ka mēs esam Eiropas Savienībā un NATO,” uzsvēra virsnieks. Kopš 2014. gada Krievijas un Ukrainas militārā konflikta uzliesmojuma Baltijas valstīs, tostarp Latvijā, pastāvīgi uzturas NATO valstu karavīru grupa. NATO kara lidmašīnas un radari arī apsargā Baltijas valstu gaisa telpu.
Kā uzsvēra J.Slaidiņš, viens no Krievijas mērķiem ir atjaunot PSRS laika militāri politisko ietekmi. Pēc Otrā pasaules kara Padomju Savienībai kā uzvarētājai ietekme bija liela. Taču pagājušā gadsimta beigās demokrātisko pārmaiņu rezultātā PSRS sabruka. “Tagadējais Krievijas prezidents, 2001. gadā nākot pie varas, nosprauda mērķi, ka Krievijai ir jākļūst par superlielvalsti, ko varētu salīdzināt ar PSRS,” uzsvēra J.Slaidiņš. “Krievijai varenības stiprināšana nozīmē arī to, ka nekādi nav pieļaujams, ka atkrīt, integrējas ES un NATO agrākie sabiedrotie – Baltkrievija, Ukraina, Kazahstāna un citi,” teica virsnieks.
“Kāpēc tieši Krima un tieši Ukrainas austrumi – Donbass – ir tās vietas, kur Krievija vērsās, lai atjaunotu savu ietekmi?” jautāja J.Slaidiņš un tūlīt arī paskaidroja – blakus Krimas pussalai ir Sevastopole – Krievijas kara flotes galvenā bāze Melnajā jūrā. Krimas okupācija bijusi smalki izplānota hibrīdkara operācija, kuras rezultātā divu nedēļu laikā Krievija tur pārņēma varu. “Pasaule tam nebija gatava. Kur nu vēl Ukraina,” konstatēja J.Slaidiņš.
2014. gada 16. martā Krimā notika iedzīvotāju referendums par pussalas pievienošanu Krievijai. “Negodīgs, ar draudiem un šantāžu, bet juridiski viss it kā bija kārtībā.” Kā atzīmēja J.Slaidiņš, Krimas okupācija bija diezgan līdzīga Baltijas valstu okupācijai 1940. gadā. Negaidīti robežu šķērsoja PSRS tanki. Notika negodīgas Saeimas vēlēšanas, un tad jau Saeima nobalsoja par Latvijas uzņemšanu PSRS sastāvā.
Valsts likteni izšķīra brīvprātīgie
Prezidents Putins ar Krimas pievienošanu Krievijai pacēla savu reitingu – daudzi ar Krimas iekļaušanu Krievijas sastāvā bija apmierināti. Taču demokrātiskā sabiedrība no Krievijas novērsās, arī ekonomiski Krimas pievienošana Krievijai ir slogs. “Bet es nezinu, kam būtu jānotiek, lai Krievija atdotu Krimu Ukrainai. Vēl nav bijis neviens apgabals, ko Krievija kaut kam būtu atdevusi, vai tā ir Karēlija Somijai, vai Kaļiņingradas apgabals, agrākā Austrumprūsija, kas saskaņā ar 1945. gadā Potsdamas konferencē nolemto Krievijai tika nodota uz piecdesmit gadiem jeb līdz 1995. gadam. Piemēru ir daudz,” sacīja J.Slaidiņš.
Donbass, kur vēl aizvien uz pretējo pušu kontaktlīnijas līst civiliedzīvotāju un karavīru asinis, ir Ukrainas ogļu ieguves, metalurģijas un ķīmiskās rūpniecības rajons. Turklāt Ukrainas austrumos sabiedrībā ir vairāk jūtams prokrieviskais, mazāk proukrainiskais noskaņojums. Paralēli tika atzīmēts, ka kopš 1991. gada, kad sabruka PSRS un Ukraina kļuva par pastāvīgu valsti, līdz 2014. gadam tika vājināti tās bruņotie spēki, kas tajos politiski ģeogrāfiskajos apstākļos ir neatkarīgai valstij būtiski. 24 gadu laikā Ukraina no kodolvalsts ar vairāk nekā 700 000 vīru lielu karaspēku bija kļuvusi par valsti ar 80 000 karavīru armiju. Krievija tika uztverta kā draugs un sabiedrotais, tādēļ aizsardzības resursi tika novirzīti citur. Daudz kas tika zaudēts korupcijā.
“Kad pienāca 2014. gads, lielākoties pretošanās Krievijai balstījās uz brīvprātīgajiem, kas izmisīgi organizēja bataljonus, ziedoja naudu to izveidei. Krieviju tas pārsteidza,” secināja J.Slaidiņš. Esot ziņas, ka prokremliskie spēki Ukrainas austrumos bija plānojuši izveidot astoņas tā saucamās “tautu republikas”, kas paziņo par savu neatkarību no Ukrainas un gatavību pievienoties Krievijai.
Donbasa atgūšanai ir dzīvības cena
Pret separātistiem vērstās pretterorisma operācijās Ukrainas bruņotie spēki mēģināja atjaunot konstitucionālo varu Austrumukrainā. Diemžēl Ukrainas armijas Ģenerālštābs izrādījās nodevēji, kas ziņoja pretiniekam par plānotajām darbībām, un militārais konflikts ieilga.
Zīmīgs bruņoto spēku pretstāvēšanā bija 2014. gada augusts, kad Krievijas karaspēka daļas šķērsoja Ukrainas robežu. Kaut, ciešot lielus zaudējumus, Ukrainas karavīriem izdevās šo uzbrukumu slāpēt, tomēr valsts austrumos izveidojās tā saucamās Luhanskas un Doņeckas Tautas Republikas. Tās pasaulē nav atzītas un aptver apmēram septiņus procentus Ukrainas teritorijas. Robežas un reizē frontes līnijas garums starp Ukrainas un pretinieka spēkiem ir 403 kilometri. Tiek uzskatīts, ka liels nopelns Krievijas agresijas mazināšanā ir arī rietumvalstīm, ES, kas tajā laikā un vēl joprojām izdara uz Krieviju politisku spiedienu.
Aprēķināts, ka Ukrainas pusei šis konflikts izmaksā piecus līdz septiņus miljonus eiro dienā. Tas pats arī Krievijai. “Konflikts ilgst jau astoņus gadus, un neviens nevar pateikt, cik ilgi tas būs,” tā EDSO misijas dalībnieks. “No Ukrainas Ģenerālštāba ir aplēses, ka Austrumukrainas, tostarp Donbasa, atbrīvošana militārā ceļā varētu prasīt vismaz 15 tūkstošus kritušo. To neviens nav gatavs maksāt. Turklāt jārēķinās ar kritušajiem civiliedzīvotāju vidū, jo daļa frontes līnijas iet caur blīvi apdzīvotām vietām.”
“Situācija ir briesmīga. Bet cilvēki pierod pie visa. Mēs iebraucām ciemā, kur 60 procentu teritorijas kontrolē Ukraina, pārējo – prokrieviskie. Vienā pusē skola, otrā – bērnudārzs, vienīgais veikals Ukrainas pusē, bet pa vidu tranšejas, mīnu lauki. Pozīciju veidošana civiliedzīvotāju blīvi apdzīvotās vietās ir aizliegta pēc kara likumiem, bet tur to neievēro. Negadījumos ar ieročiem un munīciju cieš bērni. Pa apkārtni lielos baros klejo izbadējušies suņi, kas bijuši pamesti un savvaļā savairojušies. Daļa iedzīvotāju no ciema aizbraukuši, bet daļai nav, kur braukt. Daļa uzskata – tā ir mana zeme, un es no tās prom nekur neiešu,” pieredzētajā dalījās J.Slaidiņš.
Ukrainas karavīri, dzīvojot zemnīcās, atrodas kaujas dežūrā apmēram pusgadu. Pēc tam tos rotācijas kārtībā nomaina. Vietām frontes līnija, kas ir līdzīga kā Pirmajā un Otrajā pasaules karā, tiek novērota ar videokamerām, un tad snaiperu uzdevums ir pretinieka novērošanas kameras sašaut. Pretējā frontes pusē notiek diversijas, patruļu maršrutos tiek izliktas mīnas. “Visi ir noguruši no kara. Patriotisms sāk kristies. Cik man maksās par to, ka braukšu uz fronti, jautā Ukrainas karavīri. Viņu alga ir apmēram tūkstoš eiro mēnesī.”
“Parunā ar viņu latviski”
“Mūsu novērotāju grupā bija kolēģis no Dānijas, kam 2014. gada karadarbības laikā gadījies desmit dienu pavadīt pretinieka gūstā. Katru vakaru nācis pareizticīgo mācītājs un teicis, ka jāizsūdz grēki, jo rīt mūs nošaus. Tāds bija spiediens, lai iegūtu informāciju,” atklāj J.Slaidiņš. Rietumvalstu spiediena rezultātā gūstekņu grupa tikusi atbrīvota.
Vēl viens negatīvs pārsteigums viņiem bijis drīz pēc misijas beigām, kad pretinieku ziņu portāli publicēja EDSO novērotāju grupas sastāvu ar paskaidrojumu, ka tie ir kara noziedznieki, kas ir atbildīgi par mierīgo iedzīvotāju slepkavībām. Informācija par EDSO novērotājiem bijusi pretiniekam nodota no Kijevas. “Tā ka Krievijā es nevaru rādīties. Ir jau, kas tādām viltus ziņām tic,” noteica J.Slaidiņš, aktualizējot problēmu par drošiem informācijas avotiem.
Misijas laikā bijuši arī pozitīvi pārsteigumi. “Pēkšņi man ukraiņu karavīrs deva telefonu, jo viņa sieva, kas ir latviete, grib parunāt kaut dažus teikumus latviski.”
EDSO – Eiropas Drošības un sadarbības organizācija ir pasaulē lielākā reģionālā starpvaldību organizācija drošības jomā. Tās mērķis ir konfliktu novēršana ar tā saukto ātrās reaģēšanas instrumentu palīdzību, krīžu noregulējums un pēckonfliktu stabilizācija Eiropā. Organizācijas redzeslokā ir politiski militārās, ekonomiskās, vides un cilvēka drošības jautājumi.
2014. gada aprīlī sākās Krievijas atbalstīta separātistu militārā ofensīva Donbasā. 11. maijā Doņeckas un Luhanskas apgabalos tika organizēti referendumi par atdalīšanos no Ukrainas. Šajos apgabalos pašpasludinātās “tautas republikas” paziņoja par savienības izveidošanu Jaunkrievijas federatīvas valsts sastāvā.
2014. gada martā notika Krievijas bruņots iebrukums Ukrainai piederošajā Krimas pussalā.
16. martā Krievijas karaspēka klātbūtnē Krimā tika sarīkots referendums, kur par atkalapvienošanos ar Krieviju esot nobalsojuši ap 90% referenduma dalībnieku. 18. martā Krievijas prezidents parakstīja vienošanos par Krimas uzņemšanu Krievijas sastāvā.
2014. gada martā ANO Ģenerālā asambleja pieņēma rezolūciju, kas atkārtoti uzsvēra atbalstu Ukrainas teritoriālajai integritātei un Krimas referendumu pasludināja par spēkā neesošu.
