Nevar visiem visi būt tīkami kā vecie ulmaņalaika pieclatnieki. Tieši tāpat ir ar dažādiem uzskatiem.
Nevar visiem visi būt tīkami kā vecie ulmaņalaika pieclatnieki. Tieši tāpat ir ar dažādiem uzskatiem. Vismaz ar tiem, ko dēvē par politiskajiem. Jāatzīst, ka Latvijas īpatnība ir tāda, ka pagrūti definēt, kur sākas biznesa intereses un beidzas politiskā pārliecība. Līdz ar to tradicionālais dalījums labējās, centriskās un kreisās partijās ir nosacīts. Labējie “tēvzemieši” pilnā nopietnībā var bīdīt par galīgi kreisām uzskatītās idejas, bet kreisās “bites” stāvēt un krist par kapitālisma pamatvērtībām. Vienvārdsakot, rasols latviskā izpildījumā. Cilvēces attīstība gadsimtu garumā, it īpaši pēdējos simts gados, pierādījusi, ka sabiedrība daudzmaz normāli spēj attīstīties, tikai radoši konfrontējoties labējām un kreisajām idejiskajām nostādnēm.
Līdz ar to atliek secināt, ka Latvijas sabiedrībā tā pa īstam nav kam idejiski konfrontēties. Ja nu vienīgi par tādu netiek uzskatīts strīds, kas ir labēji un kas kreisi – ekonomiskā sadarbība ar Rietumiem vai Austrumiem. Sociāldemokrātu līdzšinējie vadoņi izrādījušies tādi paši paraugkapitālisti kā labējie no labējiem, piemēram, “tautpartijiešiem”. Savukārt jaunā idejiskā uzstādījumā dzimušais “Jaunais laiks” pēc pirmā gada teju triumfa pierādījis, ka cīņa ar revolucionāru degsmi acīs un giljotīnas naža piesaukšana nav produktīvākais attīstības modelis.
Iespējams, nebūšanas “jaunlaicēnu” nometnē pašreizējām varas koalīcijas partijām šķiet kā veldzējošs avota ūdens malks. Patiesībā nav par ko priecāties. Notikušais turpina Latvijas politiskās sistēmas degradāciju.
