Vārdadiena Andžiem (Jelgavā un rajonā 2), Andžejiem (14), Edītēm (127) un Esmeraldām (5). Sveicam!
Vārdadiena Andžiem (Jelgavā un rajonā 2), Andžejiem (14), Edītēm (127) un Esmeraldām (5). Sveicam!
Edīte? Tas ir īpašs vārds. Edīte Pole, kultūras darba vadības speciāliste, par savu vārdu pateicīga tētim. “Ja sauc Edīti, es vienmēr atskatos, jo tas ir rets vārds. Daudz nedomājot, varu nosaukt trīs sev zināmas šā vārda īpašnieces. Man liekas – kaut kas kopīgs Edītēm ir: atvērtas, žiperīgas, spriganas, darbīgas. Es tai skaitā, protams.”
Vārdadiena vasarā – tā ir veiksme. Netrūkst saules, ziedu un zemeņu. Jūlijs ir neprātīgs ar liliju un krūmrožu reibumu . “Jā – man tie ir centrālie svētki. Ne Jāņi, ne Ziemassvētki, bet vārdadiena. Tā ir diena, kad atceras savējie. Vismaz gribas tā domāt. Kaut gan… šogad domāju – gribu vai negribu svinēt šo dienu,” neslēpj dāma ar tēva doto vārdu.
Edītei patīk kaķi, vasara, optimistiski cilvēki, fiksas idejas, labi cilvēki, darbs “Noa – MJ”. Nepatīk suņi, ļaunatminīgi, nenovīdīgi ļaudis un ilgi staigāt pa veikaliem. “Es visu pērku ātri. Ja man savajagas kurpes, ieeju un nopērku, pie tam tieši tādas, kādas vēlos. Tā vien liekas, ka man viss ir nolikts īstajā laikā un pirmajā veikalā.”
Ar laiku tērpi ir mainījuši savu raksturu. Ne tik daudz modes tendenču ietekmē, cik darba specifikas dēļ. Agrāk, kad viņa strādājusi kultūras namos, darba tērpi bija arī vakarkleitas. Tagad – vairāk biroja apģērbs un gidei piemērots tērps ar biksēm un krekliņiem. Kā kultūras darbiniece Edīte jūtas savā elementā, bet kā gide, kaut arī šīs darbs patīk, joprojām dažreiz sajūt zināmu nedrošību. Kaut gan visai bieži nācies dzirdēt no ekskursantiem mīļus pateicības vārdus. “Šī man ir trešā sezona firmā “Noa – MJ”. Patīk viss – kolēģi, klienti, darba specifika. Interesanti, ka tieši tad, kad ieguvu augstskolas diplomu kultūras darba vadībā, no darba kultūras iestādēs aizgāju. Šeit man noder zināšanas un darbs ir mobilāks, ātrāk sagādā prieku. Kā gidei man ikreiz ir jāgatavojas, jo katru reizi ir cita auditorija. To, ko varu dot bērniem, nevaru pensionāriem. Esmu droša braucienos pa Kurzemi un daļu Lietuvas. Tomēr – joprojām daudz jāmācas.”
Edītei “lielas, neredzamas, empātiskas antenas”, tāpēc labi uztver cilvēkus, kas ļoti palīdz tiešajā darbā, organizējot kultūras izbraucienus un strādājot par gidi.
Šīs dienas ziedu un apsveikumu saņēmēja neslēpj, ka viņa (varbūt) ir pat par daudz liela optimiste. Tēva meita. Tikai tēvs dzīvi dzīvo mazliet smagnējāk, vairāk pie zemes, kaut arī optimistiski. Nepatīk sevī tas, ka arvien no jauna aizmirst noskaitīt līdz desmit, pirms ko saka vai dara. “Tūlīt un tagad” tiklab var būt panākumu ķīla, kā klupšanas akmens.
