Sena leģenda vēsta, ka pirms gadsimtiem cilvēki spējuši dzīvot mierā un saticībā, bez tiesām un tiesājamiem, bet problēmas radušās, kad saticīgajā sabiedrībā kādam ienācis prātā uzsliet karātavas.
Sena leģenda vēsta, ka pirms gadsimtiem cilvēki spējuši dzīvot mierā un saticībā, bez tiesām un tiesājamiem, bet problēmas radušās, kad saticīgajā sabiedrībā kādam ienācis prātā uzsliet karātavas. Gluži kā pēc komandas visi, kam nav bijis slinkums, steigušies meklēt iemeslu par citiem sūdzēties vietējam soģim, lai vēlāk savu patieso vai šķietamo pāri darītāju redzētu raustāmies cilpā.
Laikā, kad tikko kā virves galā savus pēdējos gārdzienus izdvesis kādreizējais Irākas miesnieks Sadams Huseins, pāris ietekmīgu Eiropas valstu izdomājušas cīnīties par kādu ārkārtīgi ambiciozu mērķi, proti, nāvessoda atcelšanu visā pasaulē. Idejas ierosinātāju pirmajās rindās atrodama Itālija un Francija. Jā, tā pati kaprīzā dižvalsts, kuras Latvijai “draudzīgais” līderis vēl salīdzinoši nesen sacīja, ka šo piejūras zemīti uzņemt NATO nav nekādas vajadzības, bet reizē, kad nu jau pazīstamās “sievietes prezidentes” līderētās valsts pozīcija nesaskanēja ar burgundieti un zosu aknas baudošā mesjē domām, Latvijai ieteica labāk “izmantot iespēju paklusēt”. Vārdu sakot – pastāvēt pie ratiem. Ar laiku domstarpības gan izdevās nolīdzināt, un kulminācijā gluži kā pēc labākajiem likteņa ironijas paraugiem tieši Rīgā notikušā NATO valstu līderu plezīra laikā bargajam runātājam kārtējā dzīves gadadienā pasniedza torti.
Tādu vai citādu apsvērumu dēļ, bet atkārtoti, šķiet, Latvija augstajiem kungiem pretī nerunās. Nav noslēpums, ka vietējā sabiedrībā nāvessoda pretinieku skaits mērāms absolūtā mazākuma kategorijā, bet tajā pašā laikā labi zināms, ka šajā jautājumā sabiedrības viedoklis nav bijis un, domājams, nebūs noteicošais. To uzskatāmi apliecināja arī prasības par nāvessoda atcelšanu izpildīšana, dzenoties pēc kārdinošā ES dalībvalsts statusa.
Jau tagad izskanējušie amatpersonu un viņu pārstāvju viedokļi liecina, ka Latvija nekavēsies Francijas un Itālijas iniciatīvu atbalstīt. Ārlietu ministrs Artis Pabriks, kā jau kārtīgam austrumu cīņas mākslu lietpratējam pieklājas, arī šim jautājumam pieiet filosofiski. “Atteikšanās no nāvessoda ir pareizs solis kaut vai tāpēc, ka pretinieka nāve pietuvina paša beigu sākumu,” uzskata ministrs. Filosofija, protams, laba lieta, tikai tādā gadījumā šajā kontekstā nepieciešams arī noskaidrot, kā šis beigu sākums “attālinājies” no tiem, kas kļuvuši par varmāku upuriem, un viņu tuviniekiem, kas bijuši spiesti tiesas zālēs sastapties ar slepkavu nesodāmības izjūtas radīto smīnu ņirdzīgajās fizionomijās… Kā šāda nostāja saskan ar vispārējo kriminogēno situāciju valstī… Kā sabiedrība attiecas pret to, ka ik dienas prāva summa no tās līdzekļiem tiek tērēta nelabojamu padibeņu uzturēšanai slēgtajās un restotajās iestādēs…
Atkal un atkal dzintarzeme Daugavas krastos pamanījusies iesaistīties nevajadzīgā un muļķīgā farsā, ko sarīkojuši uz ES politiskās scēnas jau sen pazīstami politiķi. Piedevām būtu gana interesanti palūkoties, kā kaut vai tas pats ministrs Pabrika kungs, izpatīkot lielvarām, ar humānisma notu kabatā ierastos kādā no arābu valstīm, kur attieksme pret noziedzniekiem izsenis žēlastības nepazīst.
Tā vien šķiet, ka Latviju augstākajās aprindās no jauna pārņēmis īsts humānisma kults un tā atkal gatava pelnīt punktus pasaulē, ar savu mūžīgo izpatikšanu kļūstot smieklīga pašu mājās. Tomēr galvenais jautājums joprojām paliek neatbildēts – vai tiešām šis ir tas gadījums, kad vēlams ignorēt realitāti un sabiedrības viedokli, aizstājot tos ar filosofēšanu? Turklāt – kā runās visi šie “filosofi”, kad krimināla traģēdija skars kādu no pašu tuviniekiem? Lai nu kur, bet, šķiet, līdzskriešanā un uz vēdera līšanā Latvija jau sen kļuvusi pārliecinoša čempione.
