Par tēvu stāsta latviešu strēlnieku virsnieka meita Vija Grosgale.
Par tēvu stāsta latviešu strēlnieku virsnieka meita Vija Grosgale
Pagājušā gada nogalē Latvijas Kara muzejs ieguva savā kolekcijā leģendārā 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulka rotas komandiera 1916. gada Ziemassvētku kauju dalībnieka Krišjāņa Malcenieka fotogrāfijas, vēstules un apbalvojumus, tostarp Lāčplēša Kara ordeni.
“Ir gan šodien sals!” Ozolpils autobusa pieturā, plati smaidot, saka kāds maķenīt savāds džemperos un ausainē ģērbies vīrs. Iecavas krastā pie aprūpes centra “Jelgava” bieži sastopami cilvēki, kam ikdienā pavisam vienkāršās lietās vajadzīga aprūpētāja palīdzība. Viena no šīs psiholoģiski smalkās profesijas pārstāvēm ir Vija Grosgale.
Kas varētu būt kopīgs klusam, līdzcietīgam vājinieku aprūpētājam ar kaujās rūdītu leģendāru virsnieku? Izrādās, V.Grosgale ir 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulka kapteiņa leģendārā 1916. gada Ziemassvētku kauju dalībnieka Krišjāņa Malcenieka meita.
Jaunākā starp četriem brāļiem
“Kad tēvs atgriezās no kara, dzimtajā Saukas pagastā saņēma divdesmit hektāru jaunsaimniecību “Ielejas”, apprecējās ar kaimiņu saimniekmeitu Martu, ģimenē piedzima četri dēli – Indulis, Imants, Gundars un Ainis. Un tikai 1938. gadā, kad tēvam jau bija 54 gadi, – es,” stāsta V.Grosgale. Sešus gadus viņai iznāca piedzīvot tēva mīlestību. 1944. gadā K.Malcenieku, vagojot kartupeļus, ķēra insults un viņš mira. Tas bija saistīts arī ar Ziemassvētku kaujās gūto ievainojumu galvā. Atceroties bērnību, Vijas kundze saka: “Tēvs mani gandrīz neizlaida no rokām – meitas piedzimšanu viņš bija ļoti gaidījis.”
Ar lauksaimniecību Ielejās nodarbojās māte. Tēvs ar mazbānīti mājās pārbrauca tikai sestdienās. Darba nedēļu pavadīja Jēkabpilī, kur strādāja apriņķa valdē. Spēka gados viņš bija arī Viesītes bataljona komandieris Jēkabpils aizsargu pulkā. 1940. gadā, ienākot padomju armijai, K.Malcenieks dzīvoja mājās, viņa aktīvās sabiedriskās darbības laiks jau bija beidzies. Komunistiskās represijās cieta tuvākie radi, taču Malcenieku ģimene ne. 1944. gadā sarkanajā armijā iesauca Malcenieku otro dēlu – Imantu. Tādēļ arī 1949. gada izvešanas ģimenei pagāja secen.
Mācoties Viesītes vidusskolā, Vija kļuva par Latvijas čempioni ceļa riteņbraukšanā (piecdesmito gadu vidū mazpilsētu un lauku skolēni sporta velosipēdus vēl nepazina). Viņai tuvs bija arī kalnu tūrisms, orientēšanās, vēlāk maratons. Vidusskolu beidzot, Vija gribēja mācīties mežsaimniecību. Kā romānā “Meža ļaudis” rakstīja Aleksandrs Grīns, uzvārds Malcenieks tika dots cilvēkiem, kuri strādāja meža darbos. Senču aicinājumu viņa juta. Tomēr todienu dzīve diktēja, ka jāstudē melioratoros. 1962. gadā Vija beidza Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Hidromeliorācijas fakultāti (vēlāk arī maģistrantūru) un palika tepat Jelgavā, ilgus gadus nostrādāja tagadējā Ūdens saimniecības un zemes zinātniskajā institūtā. Deviņdesmitajos gados, kad tā darbība sašaurinājās, Vijas kundze kļuva par aprūpētāju sociālās aprūpes centrā “Jelgava”.
Arī citi ordeņi
Kā gājis citiem brāļiem? Abi vecākie diemžēl jau miruši, divi jaunākie dzīvo Saukas pagastā. Par Ieleju saimnieku kļuvis Gundars. Viņa ģimenei lauku darbi veicas, un saimniecība izvērsusies. Jaunākais brālis Ainis, kuram arī jau pāri septiņdesmit, strādā Saukas Lauksaimniecības skolā. Visiem ir bērni, un dzimta turpinās. Tēva K.Malcenieka apbalvojumi cauri visiem laikiem glabājās dzīvoklī pie vecākā dēla Induļa. Viņš bija agronoms, sēklkopības speciālists Skrīveros. Pirms aiziešanas aizsaulē Indulis māsai bija noteicis, ka tēva apbalvojumi jānodod muzejam. To tad arī Vija nu izdarījusi. Kā var redzēt no fotogrāfijām, Kijevas Praporščiku skolas absolventam K.Malceniekam par varonību karā bijis piešķirts arī viens no augstākajiem Krievijas impērijas apbalvojumiem – Svētā Jura krusts, kas gan nav saglabājies. Ir vēl dažas fotogrāfijas no dzīves gūstekņu nometnē Prūsijā 1918. gada novembrī. Latvijas brīvvalstī darbojoties aizsargos, K.Malceniekam tika piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis (5. šķira) un Aizsargu Nopelnu krusts. Arī tie nodoti Latvijas Kara muzejam.
Sarkanais sniegs
Vija ir kluss cilvēks, kuru būtu grūti iedomāties stāstām par savu varonīgo tēvu latviešu strēlnieku piemiņas sarīkojumos. Tomēr viņa pa reizei aizbrauc uz Ložmetējkalnu. “Staigājot pa Ziemassvētku kauju vietām, es domāju par to, ka varēju taču nepiedzimt, un pateicos Dievam, ka tomēr piedzimu. Šeit sarkanajā sniegā, kā rakstīja to kauju dalībnieks A.Grīns, tēvs lējis savas asinis. Visa tā zeme piesūkusies ar latviešu asinīm. Bērni, mazbērni, šķiet, to tik asi neuztver, viņi vairāk dzīvo nākotnē,” saka V.Grosgale.
Kad pēc sarunas gāju uz autobusa pieturu, mani atkal uzrunāja aprūpes centra iedzīvotāji. Piezīmes vienkāršas un reizē savādas. Bet nevar nojaust, kāds kuram bijis liktenis. Savulaik Latvijas atbrīvošanas cīņu varone Līna Čanka – viena no trim sievietēm, kas apbalvotas ar Lāčplēša Kara ordeni, – mūža nogalē dzīvojusi pansionātā Reģos jeb, kā tagad teiktu, sociālās aprūpes centrā.
***
Citāts No grāmatas
“Pirmās rotas griezējus – tie rīkosies ar piroksilīna kārtīm – vada leitnants Prauliņš, gados vēl pajauns, bet miesās jau apmeties vīrs. Un šāvējs tāds, ka nešauj garām gaisā sviestam čiekuram.
Trešās rotas strēlniekiem gājis līdzi klusais un drūmais Malcenieks, kam Saukas pusē tēva mājas un Sēļu zemes dēļ deg sirds.
Pirmās rotas griezējiem nava laimes: vācu sargi viņus mana, šauj virsū niknu guni. 3. rotas sūtītajiem drāšu griezējiem veicas labāk. Eja plešas jau plašāka, viena stiepuļjosla ir pušu pēc otras, bet tad no mākoņu lāņiem sāk iznirt mēness, gaišāks metas klajs.
Meinerts, augšpēdus sniegā gulēdams, atrauj atpakaļ šķēres un izmisis rāda mēnesim dūri – ņirdzīgs un ļauni smejošs liekas zēnam instruktoram rētainais nakts spīdekļa vaigs… Bet tad mākoņu aizkari atkal aizvelkas cieti, reti kur mana zvaigznes un atkal taisās snigt sniegs.
Drāšu griezēji atviegloti uzelpo. Atkal trakā steigā kustas tiem rokas: laiks ir gājis tālu pretī rītam, tūliņ klāt uzbrukuma brīdis.”
No A.Grīna “Dvēseļu putenis”
***
Viedoklis
Dagnis Dedumietis, Latvijas Kara muzeja Mangaļu filiāles vadītājs:
Vijas Grosgales dāvinājums muzejam ir unikāls. No 2146 savulaik piešķirtajiem Lāčplēša Kara ordeņiem, kas bija augstākais militārais apbalvojums Latvijā, 74 – par nopelniem Ziemassvētku kaujās. No tiem mūsu kolekcijā bija tikai viens. 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulka praporščika, vēlākā kapteiņa Krišjāņa Malcenieka ordenis būs otrais. Aicinām arī citus iedzīvotājus, kam ir vēsturiskas relikvijas, tās dāvināt vai pārdot muzejam. viedoklis
