Parasti vecāki ļaudis, īpaši skolotāji, jautā jaunajiem: «Kā tagad klājas? Kas mainījies?».
Parasti vecāki ļaudis, īpaši skolotāji, jautā jaunajiem: “Kā tagad klājas? Kas mainījies?” Šoreiz vienkāršos, bet dažkārt ne tik viegli atbildamos jautājumus uzdevu Mirdzai Blūmai – Jelgavas Pensionēto skolotāju kluba prezidentei, agrāk ilggadējai Aizupes pamatskolas direktorei.
Apciemojot Jelgavas Pensionēto skolotāju kluba vadītāju Mirdzu Blūmu, parasti jau nama kāpņu telpā pie viņas dzīvokļa durvīm jūt tikko ceptu maizīšu vai kūku smaržu. Šajās mājās svētku nav vairāk kā citviet. Taču skolotāja tos izdzīvo kopā ar daudziem cilvēkiem no sava draugu, kolēģu un audzēkņu loka. Vēl aizvien pie Mirdzas kundzes var sarunāt torti vai riekstiņus. Viņa izceps tā, ka ciemiņi jautās, kur tādus dabūjāt.
Nekad neesmu dzirdējis, ka skolotāja ieminētos – grūti, trūkst atbalsta. Skumjas un ķibeles viņa pārvar klusi, citiem nemanāmi. Domāju, cik ilgi iespējams tā turēt. Mirdzas Blūmas piemērs rāda, ka līdz astoņdesmit gadiem var. “Tagad gan atkāpšos no kluba vadītājas amata. Protams, tajā darbošos,” teic skolotāja. Pārdzīvotas trīs operācijas, un tik viegli, kā varbūt izskatās no malas, neiet. Tomēr mājās sēdētāja viņa nebūs.
Dzīves cīņā pēc izglītības
No Vecsaules pagasta Malenieku jaunsaimnieku Jāņa un Zelmas Priciņu trim meitām Mirdza piedzima 1927. gadā un bija vecākā. “Tēvs ar māti gribēja, lai bērni mācās,” atceras skolotāja. Izglītība pavēra jaunas iespējas – vienalga, kas tajā laikā būtu pie varas. Beigusi Vecsaules pamatskolas ceturto klasi, Mirdza devās uz Bausku, tur iestājās ģimnāzijas sagatavošanas klasē. Bauskā mācoties, tika pārdzīvotas trīs Latvijai liktenīgas varas maiņas. 1944. gada vasarā pār Malenieku mājām no Mēmeles abiem krastiem lidoja šāviņi. Taču frontinieku pozīcijas atradās mazliet nostāk, un saimniecība necieta. No muižas iedalīto 14 hektāru zemes bija par maz, lai padomju laikā Priciņus ieskaitītu “tautas ienaidniekos”. Bet ne padomju, ne vācu armijā tēvu neņēma – vecā latviešu strēlnieka iesaukuma gadi Otrajā pasaules karā bija pagājuši.
1946. gadā, pabeigusi Bauskas 1. vidusskolu, Mirdza iestājās Rīgas Valsts pedagoģiskajā institūtā, lai mācītos par ģeogrāfijas skolotāju. Kāpēc tieši tur? Vēl joprojām viņai patīk risināt krustvārdu mīklas un ceļot pa valstīm, uz kurām droši vien nekad neaizbrauks. Tolaik Rīgā nevarēja maizi ēst, cik grib, – tā bija “uz kartiņām”. Par glaunākajām balles kurpēm tika uzskatītas baltas tenisa čības. Par daudziem cilvēkiem trūka ziņu, par daudziem zināms, ka tos vairs nesatiks. Tomēr karš bija beidzies, un jaunieši, studenti priecājās, gāja uz ballēm, tad Mirdza satika Arvīdu Rūtiņu. Puisi no Jēkabpils rajona, kas studēja Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā zemes ierīkotājos. Līdztekus mācībām Arvīds daudz strādāja. Sevišķi pēc tam, kad vecākus 1949. gada martā represēja un atbalsts no mājām zuda. Jaunajam cilvēkam sirds neizturēja, un 1950. gada februārī viņš nomira ar slimību, ko mūsdienās sekmīgi ārstē, – sirds reimatismu. “Bijām domājuši – beigsim studēt un tad nokārtosim savas attiecības – apprecēsimies. Es jau augstskolu biju absolvējusi un strādāju, bet Arvīds pēdējo kursu tā arī nepabeidza, man viņš turpat Rīgā bija jāapglabā,” atceras Mirdzas Blūma.
Bauska vai Jelgava?
Viņas pirmā darbavieta – pašas vidusskola Bauskā. Skolas direktors – agrākais klases audzinātājs Kārlis Vītols. Studiju laikā bija sapņots par ģeoloģiskām ekspedīcijām, taču pazīstamie pedagogi viņu sirsnīgi pieņēma, piešķīra dzīvokli. Ātri vien kļuva skaidrs, ka skolā būs Mirdzas mūža darbs. Strādājot Bauskā, viņa biežāk brauca pie vecākiem uz Vecsauli un tur pamazām satuvinājās ar jau agrāk pazīstamo kaimiņu un radinieku Artūru Blūmu. “Kad pirmā mīlestība aizgājusi, tad tik ļoti neskatās, kāds ir otrs cilvēks, bet domā, kā nu dzīvosi,” saka Mirdza Blūma. 1956. gadā abi apprecējās. “Ar vīru dzīvojām ļoti labi – nevarēju iedomāties, ka man kādreiz kādu citu vajadzētu,” Mirdzas kundze atceras kopā pavadītos 18 gadus. Laikiem mainoties, Artūrs no zviedru speciālistu apmācīta Ķeguma spēkstacijas inženiera, pēc tam Vecsaules kūdras purvā nodarbināta cietumnieka bija kļuvis par Jelgavas rajona izpildkomitejas priekšnieka vietnieku. Kad abi apprecējās, bija doma, ka viņš varētu nākt strādāt uz Bausku – Mirdzu negribēja laist vaļā no vidusskolas. Galu galā sievai vajadzēja pielāgoties vīram, un viņa pārcēlās uz Jelgavu. Pēc zināmām šaubām, bet drošu prātu 1957. gadā skolotāja pieņēma piedāvājumu kļūt par Aizupes pamatskolas direktori. 1958. gadā piedzima meita Lāsma. Līdz ar to palielinājās ģimenes rūpes. Tomēr direktore uzņēmās lielu papildu darbu – skolas paplašināšanu un rekonstrukciju.
Bez dziesmas nevar
1959. gadā Latvijā notika pāreja no septiņgadīgās uz astoņgadīgo pamatskolu. Aizupes skolā tas nozīmēja dzīvi saspiestībā, zemāku mācību kvalitāti. Lai sasniegtu iecerēto, vajadzēja pierunāt ne mazums dažādu priekšnieku. Cilvēks brieduma gados spēj daudz. 1960. gada maijā skolas piebūvei tika ielikti pamati, bet 1963./1964. mācību gads jau sākās paplašinātajā skolā. Viss kolektīvs ieguldīja pūles arī apkārtnes labiekārtošanā.
Septiņdesmito gadu vidus bija smagu zaudējumu laiks – pusotra gada laikā nomira tēvs, māte un arī vīrs. Mirdza, kas kopš pamatskolas laikiem vienmēr dziedājusi, aizgāja no kora “Zemgale”, kura izveidošanā bija liela daļa arī viņas ieguldījuma. Tomēr smagums tika pārvarēts, un pēc diviem gadiem viņa atsāka dziedāšanu folkloras kopā un Līvbērzes korī. 1982. gadā, kad pēc divdesmit pieciem gadiem pavadītiem skolas vadītājas amatā, Mirdza Blūma nodeva stafeti jaunākajiem kolēģiem, viņa sāka pievērsties aušanai un adīšanai. Strādājot Ilgas Madres studijā un atceroties mātes padomus, kļuvusi par vienu no atzītākajām Zemgales daiļamata meistarēm. 2003. gadā pašas austā tautas tērpā kā vienīgā no Zemgales nofotografēta Tautas mākslas centra izdotajā dziesmu un deju svētkiem veltītajā albumā “Meistari”. Jauks šķiet atmiņu mirklis, kad reiz, braucot ekskursijā, meita Lāsma pamanījusi, ka viena no daudzajām mātes darinātajām grāmatzīmēm atradusies Aglonas baznīcas apmeklētāju atsauksmju grāmatā. Tad nu kopā ar Pensionēto skolotāju kluba kolēģēm ekskursijā, apskatot Skaistkalnes baznīcu, viņa vēl vienu grāmatzīmi uzdāvināja agrākajam Aizupes skolniekam priesterim Jurim Krisūnam. Skolotāja Blūma atzīst, ka tagad gan tautiskas grāmatzīmes, gan jostas esot mazāk pieprasītas. Taču viņas dzīves piemērs rāda, ka, pamatojoties uz tautas tradīcijām, var paveikt daudz.
***
Skolas
Mirdzas Blūmas dzīvē
No 1933. līdz 1937. gadam mācības Vecsaules sešgadīgajā skolā, no 1938. līdz 1946. gadam – Bauskas 1. vidusskolā.
No 1946. līdz 1950. gadam studijas Rīgas Valsts pedagoģiskā institūta Ģeogrāfijas fakultātē.
No 1950. līdz 1957. gadam Bauskas 1. vidusskolas ģeogrāfijas skolotāja.
No 1957. līdz 1982. gadam Aizupes pamatskolas direktore, līdz 1987. gadam skolotāja šajā skolā.
No 1992. gada Jelgavas Pensionēto skolotāju kluba vadītāja.
***
Viedokļi
Harijs Krūze, mūziķis:
Ar inteliģento Blūmas kundzi tuvāk iepazinos, sadarbojoties ar pensionēto skolotāju vokālo ansambli “Zemgales virši”. Jutu, ka viņa ir tāda kā ansambļa dvēsele. Ļoti uzmanīga pret pārējiem dziedātajiem – vārda un dzimšanas dienās katram piemeklē atbilstošu apsveikumu. Kad skolotāja Lauma Apsīte man palūdza, lai uzrakstu Blūmas kundzei veltītu dziesmu, piesēdos pie instrumenta, un tapa “Saule katrā notī”.
Dace Olte, Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras Jelgavas nodaļas vadītāja:
Vai tikai jaunie putni māk lidot? Vecie dažkārt to dara brašāk un spēcīgāk, bez vaimanām: “Ko es darīšu! Kas nu būs!” Mirdza Blūma ar savu dzīvesprieku un mundrumu aizrauj citus. Viņa zina, kā dzīvo pensionētie skolotāji, kādas ir vajadzības un neskaidrības. Tādās reizēs viņa nāk uz mūsu nodaļu un nepieciešamo noskaidro. Te parādās pensionāru solidaritāte. Lai vairāk būtu tādu līderu!
