Pagājušas divas nedēļas, kopš aizvadīti 9. Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki. Dzirdēts daudz laba, taču es uz šiem svētkiem vēlos palūkoties no citas puses.
Pagājušas divas nedēļas, kopš aizvadīti 9. Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki. Dzirdēts daudz laba, taču es uz šiem svētkiem vēlos palūkoties no citas puses.
Šogad man bija jau trešie dziesmu svētki. Pirmajos biju diezgan maza. Atceros vien lietu un to, ka vakaros skolā, kurā dzīvojām, bija jautri pasākumi. Otrie bija Vispārējie dziesmu svētki. Tajos jau es baudīju pieauguša cilvēka priekšrocības. Pateicoties savai pieredzei, varēju salīdzināt vēlamo ar esošo.
Man šis pasākums sagādāja arī vilšanos. Aizvadītās dienas tiešām noritēja interesanti, taču viss nebija tik jauki, kā būtu gribējies.
Protams, šie bija dziesmu svētki, kuros piedalījās daudz nepilngadīgu bērnu, tāpēc kārtībai bija jābūt stingrākai nekā tad, ja piedalās tikai pieaugušie. Bet tas bija nedaudz pārspīlēti.
Bērniem šāds pasākums ir liels piedzīvojums, brīnums, īpaši, ja tajā piedalās pirmo reizi. Ja gaidītā brīnuma vietā saņem vien nogurdinošu, mokošu dienas grafiku, tas sagādā lielu vilšanos. Septiņos no rīta jāsteidz uz mēģinājumu, lai 40 minūšu stāvētu rindā un gaidītu uzgājienu uz Mežaparka skatuves, tad – uz skolu pusdienās, jālec autobusā un līdz vakaram jāturpina mēģinājums (labi, ka mums vismaz bija silts ēdiens, nevis estrādē izsniegta barība, ko notiesāt netīrām rokām). Saviļņojums pazuda, jo nebija padomāts arī par to, ka līdz vakariņām neko no svētku norisēm lāgā nevar paspēt apskatīt, jo no skolas, kur jānakšņo, līdz centram un atpakaļ paiet vismaz stunda, bet atlikušajā laikā visam var tikai izskriet cauri. Labi, ka ar dalībnieka kartītēm varēja bez maksas apmeklēt zooloģisko dārzu, tikai žēl, ka tas tika slēgts tieši tad, kad beidzās mēģinājums. Paspēt vēl uz kādu tālāku muzeju, kuru arī teorētiski varējām apmeklēt, bija diezgan bezcerīgi. No svētku pasākumiem neredzējām gandrīz neko – vai nu viss sakrita ar mēģinājuma laiku, vai arī vakarā jau vajadzēja atrasties skolā. Bet ir taču tik daudz bērnu, kuriem šī, iespējams, bija vienīgā reize, kad viņi galvaspilsētā varētu apskatīt līdz šim neredzēto. Būtu jauki, ja nākamajos svētkos padomātu, kā iepriecināt pasākuma dalībniekus ne tikai teorētiski.
Kāds var iebilst, ka dalībnieku uzdevums bija dziedāt, dejot, piedalīties mēģinājumos, lai sniegtu kvalitatīvus koncertus. Bet arī mēs gribam izbaudīt svētku noskaņu, kas virmo pilsētā, redzēt, ko paveikuši kolēģi.
Lai arī šis tas bija pārspīlēts, viss ir maināms. Noslēguma koncertā gūtās emocijas, pārdzīvojums ļāva aizmirst neērtības. Viss piedzīvotais tomēr ir tā vērts.
