Jelgavas Valsts ģimnāzijas fizikas un inženierzinību skolotājs Kārlis Daģis ar saviem skolēniem jau četrus gadus piedalās konkursā “Fizmix eksperiments”, kā arī šogad startē konkursā “Fizmix skolotājs 2021”. Kārļa ceļš uz skolotāja profesiju ir bijis visai interesants – nācis no pedagogu ģimenes, viņš vispirms savus spēkus izmēģinājis citās nozarēs, līdz kļuvis par “Iespējamās misijas” skolotāju skolā, kur pats kādreiz mācījies un kur joprojām strādā daudzi pazīstami pedagogi, kas savulaik mācījuši viņu. Lai gan ir jelgavnieks, jaunais skolotājs sevi dēvē par vienkāršu lauku cilvēku, jo lauku darbi viņam nav sveši un, viņaprāt, vislabāk var atpūsties dabā.
– Vai var sacīt, ka skolotājs ir jūsu ģimenes profesija?
Jā, tā varētu teikt. Mana mamma Baiba Daģe ir fizikas skolotāja Jelgavas Valsts ģimnāzijā. Un arī vecmāmiņa Marija Lillija Utāne bija skolotāja, mācīja matemātiku un ilgus gadus strādāja vakarskolā. Skolotāja gēns kaut kur manī ir. Bērnībā ģimene vienu brīdi pārcēlās dzīvot uz laukiem, bet, kad man palika septiņi gadi, atnācām atpakaļ uz Jelgavu. Mācījos 4. sākumskolā, tad Jelgavas Valsts ģimnāzijā. Varētu teikt, ka par skolotāju kļuvu nejaušības dēļ. Strādāju gan lauksaimniecībā, gan biroja darbu, bet īsti laimīgs nejutos. Tad pamanīju projekta “Iespējamā misija” (tagad “Mācītspēks”) anketu, aizpildīju, bet nebiju nosūtījis. Gribēju tikai sevi pārbaudīt, jo nekad nebiju piedalījies šādos lielos konkursos. Vēlējos iziet atlasi, paskatīties, kādas ir manas izredzes. Pieteikumu nosūtīju pēdējā dienā. Konkursu izturēju. Tam sekoja mācību pirmā daļa – vasarā sešas nedēļu mācības un prakse nometnē –, bet no 1. septembra jau sāku strādāt skolā, paralēli piektdienās un sestdienās turpinot mācības. Lai vispār sāktu saprast, kas notiek, man palīdzēja atbalsta personāls no skolas un “Iespējamās misijas”.
– Sākāt strādāt Jelgavas Valsts ģimnāzijā?
Jā, lai arī piedāvājumi un izvēles iespējas bija ļoti plašas – gan Rīgā, gan tuvākajā apkārtnē –, es gribēju palikt Jelgavā, jo nevēlējos pārcelties citur. Dīvaini bija sākt darbu savā skolā, kur vēl strādā mani vecie skolotāji.
– Varbūt tas bija tieši labi, un kāds no bijušajiem skolotājiem kļuva par jūsu mentoru?
Tā gluži nenotika. Mana mentore bija skolas metodiķe Evija Slokenberga (direktores vietniece metodiskajā darbā), kura nāca vērot manas stundas un atbalstīja. Atbalsts, īpaši pirmajā skolotāja darba gadā, ir ļoti nozīmīgs. Kad sāku strādāt, tad astotās klases fizikā, līdzīgi kā svešvalodās, sāka dalīt uz pusēm, un tas daudz palīdzēja, jo praktiskajos darbos ir liela atšķirība – 30 vai 15 skolēnu. Tomēr viss pirmais gads bija tāda kā taustīšanās, ieskrējiens. Tolaik, kamēr gatavojos stundām, vidēji gulēju četras piecas stundas. Vispirms bija jāsaprot, kas ir jāmāca, pēc tam – kādā veidā. “Iespējamā misija” iemāca daudzas labas lietas, bet mācīšanas metodiku – maz. To man nācās pašam un ar atbalstu apgūt. Pirmajā gadā tu sāc saprast, vai strādāt skolā ir tas, ko tu vēlies darīt. Tā jau nav, ka, strādājot skolā, katru gadu ir viens un tas pats un gadu no gada var visām klasēm stāstīt vienu un to pašu. Ir interesanti, jo katru gadu bērni ir citādāki, klases atšķiras.
– Kāpēc tieši fizika?
Fizika ir priekšmets, kas skaidro parādības un procesus mums apkārt. Tas man liekas interesanti – mācīt jauniešus vairāk izprast sev apkārt notiekošo. Fizika arī ļoti labi attīsta loģisko domāšanu un patstāvīgā darba spējas, kas mūsdienās ir ļoti noderīgas prasmes.
– Tagad skolotājiem klāt nācis jauns izaicinājums – attālinātā mācīšana. Kā ir fiziku mācīt attālināti, un vai tas maz ir iespējams, jo īpaši veikt laboratorijas, praktiskos darbus?
Nemelošu, pagājušā gada pavasarī praktiskos darbus nevadīju, jo tad domājām, ka attālinātā mācīšanās būs tikai uz īsu brīdi, un nenotika attiecīga sagatavošanās. Uzdevu tikai patstāvīgos darbus. Šogad, kad situācija jau bija skaidrāka, ķērāmies pie rīkiem un tiešsaistes. Tomēr uzskatu, ka dabaszinātņu priekšmeti šajā situācijā ļoti cieš. Protams, ir virtuālās simulācijas un kādus pāris eksperimentus var veikt mājas apstākļos, bet tas ir ļoti maz. Mācību procesā pietrūkst caurviju – patstāvīgā darba plānošanas, sava darba uzraudzīšanas, secinājumu izdarīšanas u.c. Skolēns it kā dara, bet mācību priekšmets netiek piedzīvots. Skatīties video vai darīt pašam – tās ir divas dažādas lietas, jo tu jau pats neesi atklājis. Ir virtuālie laboratorijas darbi ar datorsimulācijas palīdzību, bet visas tēmas šādi apgūt nav iespējams.
– Vai jūsu skolēni ir teikuši, cik ļoti viņi noilgojušies pēc mācībām klātienē?
Protams! Es kā skolotājs cenšos saglabāt saikni ar viņiem. Uzskatu, ka no šīs situācijas ir jāpaņem viss labais, ko var. Nav ko nokārt galvas. Gan atgriezīsimies skolā!
– Kā jūsu skolēniem, komandai līdz šim ir veicies konkursā “Fizmix eksperiments”? Tagad jau arī konkursi notiek attālināti.
Atlase vienmēr ir attālināti, un pagājušogad arī pusfināls tā notika. Tiek doti pieci uzdevumi, sagatavot konkrētas lietas, ko mājās paši var veikt, un ir svarīgi, lai skolotājs nepalīdzētu. Mūsu skolā šim konkursam ir ilgas tradīcijas, un divreiz Valsts ģimnāzija ir uzvarējusi. Protams, izmantojam tiešsaistes rīkus. Gatavošanās konkursam notiek ārpus mācību laika. Ir sadalīti pienākumi, kurš ko darīs. Ir arī tādi uzdevumi, kuriem es kā skolotājs nezinu pareizās atbildes, jo konkurss iziet nedaudz ārpus pamatskolas fizikas programmas.
Palīdzēja tas, ka valstī tika atļautas individuālās konsultācijas un skolas direktore ļāva man skolēnus individuāli gatavot konkursam. Ir nojauta, kādas tēmas varētu būt, un katram sadalīts, lai paskatās savu. Pārrunājam, atkārtojam. Notiek cīņa starp skolām, un skaitās prestiži tikt pusfinālā. Varu teikt, ka Zemgales līmenis konkursā ir augstāks nekā citos reģionos. Zemgalē ir spēcīgi, augsta līmeņa dalībnieki, tāpēc nedrīkstam daudz kļūdīties.
– Ko vēl jūs kā skolotājs vēlētos sasniegt savā karjerā?
Ar katru gadu mans sniegums nedaudz uzlabojas. (Smejas.) Patīk, ka man ir arī vairāki blakus projekti – Jelgavā vadu “Prātnieku laboratoriju”, šaha pulciņu piekto, sesto un septīto klašu skolēniem, vadu arī mācību jomu pilsētā, kur strādāju ar pieaugušajiem, saviem kolēģiem skolotājiem. No septembra līdz maijam mana ikdiena ir raiba un vakari gari.
– Daudzi skolotāji sūdzas par izdegšanu. Kā jūs atpūšaties no darba skolā? Kas ir jūsu aizraušanās ārpus tās?
Vasarā esmu lauku cilvēks. Vēl desmit gadus vasarās kā brīvprātīgais strādāju bērnu un jauniešu nometnē. Jā, un tas arī bija pirmais pamudinājums, ka es varētu būt skolotājs, jo man patīk strādāt ar bērniem un jauniešiem. Ziemā, kamēr vēl varēja, braucu medīt. Patīk atpūsties svaigā gaisā.
– Ko jūs novēlētu tiem cilvēkiem, kuri gribētu kļūt par pedagogiem, bet varbūt pašlaik strādā citā profesijā?
Nebaidīties un pamēģināt. Ja iekšēji jūtat, ka vajag, tad pieteikties un pamēģināt. Darbs ir interesants, daudz ko iespējams iegūt. Es arī šaubījos, ka varu būt pedagogs, bet pēdējā brīdī pieteicos.
