Šajā, kā atzīst pat pie Ņūmeksikas štata (kā jau nosaukums liecina, tas atrodas pie Meksikas robežas, pašos ASV dienvidrietumos – red.) klimata pieradušais Gatis Cīrulis, karstajā Latvijas vasarā kopā ar ukraiņu mākslinieci Katju Reku tapušas divas personālizstādes, kuras pašreiz apskatāmas Rīgā (uz izstādi «Jukas» Agijas Sūnas galerijā jāpasteidzas, tā Kalēju ielā 9/11 atvērta tikai līdz 19. augustam) un Jelgavā (izstāde «Palagi» pilsētas kultūras namā skatāma līdz mēneša beigām). Vasaras atpūtas vietā vairākus mēnešus ražīgi strādāts, un parunāt ar Zaļenieku pagastā dzimušo un augušo mākslinieku «Ziņas» sasparojas tikai pēdējā brīdī, dienu pirms Gata un Katjas izlidošanas uz ASV. Kad iznāks šis laikraksta numurs, abi jau būs viņpus okeāna.
– Sākšu bez aplinkiem. Vai ASV dzīvojošo mākslinieku Gati Cīruli ar Jelgavas novada Zaļenieku pagastu saista laika gaitā par konkurētspējīgu daudznozaru uzņēmumu kļuvusī zemnieku saimniecība «Mežacīruļi»?
Jā. «Mežacīruļu» saimnieks Juris Cīrulis ir mans tēvs.
– Ja tā, tad kā lai izstādi «Palagi» Jelgavā un «Jukas» Rīgā skaidro saistībā ar «Mežacīruļu» mājas lapā atstāstīto vēsturisko Latvijas valsts 80. gadadienas svinībām veltīto interviju (1998. gads), kur uz LTV korespondenta jautājumu «Kā jūtaties, un kādi ir nākotnes plāni?» visi trīs dēli (arī Pēteris un Oskars) atbild – «Būsim zemnieki!» Kad tavas domas mainījās?
Domas nemainījās. Lai to pilnībā izskaidrotu, nāktos stāstīt visu garo stāstu, taču tam mums nepietiks laika.Bet īsumā bija tā.
Pēc atgriešanās no armijas (deviņdesmitajos gados tā jau bija Latvijas armija) gāju studēt lopkopību uz Latvijas Lauksaimniecības universitāti. Tur man radās izdevība doties praksē uz ASV, pieredzes apmaiņā – paskatīties, kā tur strādā fermeri.
Es vienmēr esmu kaut ko taisījis, meistarojis, rokas pat bez kāda īpaša nolūka nekad nestāvēja mierā. Saimnieki to ievēroja un teica – ko niekojies, aizej un pamācies kādu kursu. Savienotajās Valstīs nav obligāti jāiestājas pašā mācību iestādē, lai varētu apmeklēt kāda atsevišķa kursa nodarbības.
Tur savukārt pasniedzēji ievēroja, ka no manis laikam kaut kas var iznākt, un mudināja iestāties universitātē, ko arī izdarīju. Tāda nu ir mana mākslinieka stāsta īsā versija, un tagad esam tur, kur esam.
– Un Katja?
Katja Reka: Arī mans stāsts ir visai līdzīgs, jo Kijevā mācījos nevis mākslu, bet biznesu. Ar Gati iepazinos jau Amerikā. Ne uzreiz, tā bija otrā universitāte, kurā studēju. Otrā mācību iestāde Amerikā bija arī Gatim, bet pavisam esam studējuši trijās universitātēs. Kopā pabeidzām maģistrantūru un palikām Ņūmeksikas Universitātē strādāt pedagoģisko darbu.
– Kad braucāt uz turieni, tādas nākotnes perspektīvas laikam nebija prātā?
Gatis: Noteikti nebija. Es taču braucu papildināties fermera iemaņās. Faktiski arī tagad neesmu tās pazaudējis. Lai būtu nauda pirmajam mākslas kursam, cēlos sešos no rīta un slaucu fermā govis. Arī tālākajām studijām naudu esmu pelnījis pats, neviens man nav neko sponsorējis. Vienīgi aizbraukšanai uz ASV naudu deva tēvs, un arī par to man bija «Mežacīruļos» jāizrok slaucamā bedre.
Lai ko arī tu darītu, lai izdzīvotu, dzīve piespiež to darīt labi. Tālāk jau fermā nopelnīto pamazām aizstāja stipendijas, apbalvojumi un dažādi pasūtījumi mākslas jomā.
Mana specialitāte ir grafikas dizains, un kā jau lietišķā jomā tur iespējams ko nopelnīt. Glezniecība kā otra specialitāte pagaidām ir vairāk prieka pēc. Nu un, protams, mans pamatdarbs – mācīt studentus.
– Vai viegli bija iejusties Amerikā?
Man bieži uzdevuši šo jautājumu, un jūtu, ka atbildei parasti ne visi notic, bet, atklāti sakot, es kaut kā tiešām nejūtu to milzīgo atšķirību. Nu nav man bijis nekāda sevišķa stresa. Varbūt tāpēc, ka arī Savienotajās Valstīs esmu dzīvojis gan laukos, gan pilsētā, un nav man tāda lielpilsētas, arī Amerikas sindroma. Bet māksla ir māksla gan te, gan tur.
– Uz Latviju iznāk braukt bieži?
Pēdējā laikā biežāk. Kamēr studēju, vienreiz gan iznāca kāda septiņu vai pat astoņu gadu pauze. Arī finansiālu apsvērumu dēļ, jo vasarās nācās pelnīt naudu ziemas studijām. Nu varu atļauties vairāk. Braucu uz Latviju jau trešo vasaru pēc kārtas. Abi ar Katju esam bijuši arī Kijevā, palaimējās trāpīt tieši Eiropas futbola čempionāta laikā, kad viss bija sakopts un «safrizēts».
– Šī ir pirmā personālizstāde, pareizāk, pat divas (Rīgā un Jelgavā). Kāpēc bija jāgaida 15 gadu?
Faktiski tā sanāca tīrā improvizācija. Pirms maijā lidojām šurp, izdomājām, ka varētu izveidot izstādi. Domāts – darīts. Apzvanīju vairākas iespējamās vietas, gluži pēc intuīcijas, kā makšķerējot, un tagad mūsu darbi izstādīti Agijas Sūnas galerijā Rīgā un Jelgavas kultūras namā. Turklāt darbi izstādēm tapa tepat, no tā, kas bija atrodams un pieejams uz vietas. Katja, piemēram, lielisku izejmateriālu iegādājās Jelgavas linu kombinātā. Tā kā atpūsties šovasar laika nesanāca.
– Abās izstādēs pamatideja ir mājas.
Doma ir tāda, ka mēs faktiski visu laiku atrodamies ceļojumā. Man tas ir vairāk filozofisks piegājiens, Katjai nedaudz citādi, un tiek risināts dialogs. Man Latvija ir dzimtene, Katja dzimusi citur Eiropā, esam atbraukuši un tūlīt brauksim atpakaļ uz Ameriku – kur tad ir tās mūsu mājas?
Jelgavas izstādē «Palagi» rādām, ka mums un daudziem citiem pasaules iemītniekiem mājas var būt ir tur, kur guļam un kur pamostamies. Sevišķi šodien, kad robežas ir caurumainas un saknes raujas pa jauniem ceļiem. Bet arī ciemiņi mēs nejūtamies ne šeit, ne tur.
Rīgas izstādei dots nosaukums «Jukas», tā ir improvizācija un reakcija uz apkārtējo vidi mūsu darbos. Abas kolekcijas ir kā dialogs par to, ko nozīmē MĀJA mums ar Katju. Globālajā pasaulē man mājas var būt ne tikai vienā vietā vien. «Mājas ir tur, kur tevi saprot,» sarunai trāpīgu akcentu uzliek Katja.
– Vai rīt jūs brauksiet mājās?
Visprecīzāk laikam būtu teikt, ka brauksim no vienām mājām uz otrām. Un tur mūs gaida iemīļotais darbs. Neslēpšu, man patīk strādāt ar studentiem.
– Pedagoģiskais darbs tomēr nav tas pats, kas pašam radīt savas mākslas vērtības.
Radošajā jomā ne brīdi nedrīkst atslābināties, tāpēc arī šo vasaru uzskatu par izdevušos, kaut dīkai atpūtai laika neatlika. Ļoti patika dalība Augstkalnes plenērā, pie mums, Amerikā, tādus kopīgus mākslinieku pasākumus neesmu piedzīvojis. Jelgavā paliek arī mans plenērā radītais darbs.
Bet attiecībā uz pedagoģiju – cienīti jau tiek vien tie mācībspēki, kuri arī paši spējīgi ko paveikt. Praksē, ne teorijā vien. Tā ka šīs abas jomas tikai papildina viena otru. ◆
Par māksliniekiem
Gatis Cīrulis no Jelgavas novada Zaļeniekiem (Latvija) un Katja Reka no Kijevas (Ukraina) pa dažādiem ceļiem nokļuva ASV, kur dzīvo nu jau 15 gadu. Abi ieguvuši profesionālo un radošo pieredzi Amerikā, absolvējuši Indianas Universitāti, iegūstot mākslas maģistra grādu grafikas dizainā. Katjas specialitāte – konceptuālās grāmatas, Gatim – burtu mācība un gleznošana. Katja vēl ieguvusi pieredzi tekstilmākslā, fotostudijās, grafikā, retu grāmatu restaurēšanā, video un jauno mediju mākslā. Savukārt Gatis nodarbojas ar lielformāta sienu gleznošanu, uzkrājis profesionālo pieredzi grafikas dizainā, grafikā, 3D un jauno mediju mākslā. Abi saņēmuši starptautisku atzinību un apbalvojumus.Pašlaik abi mākslinieki ir profesori Ņūmeksikas Universitātē, kur māca dizaina un mākslas priekšmetus.
