Lai gan daudzi tagad gaida Akcizēto preču pārvaldes atzinumu par to, vai atļaut tirgot alkoholiskos dzērienus LLU Meža fakultātē, neatkarīgi no rezultāta maisam gals ir vaļā.
Lai gan daudzi (produkcijas piedāvātāji, patērētāji un balsotāji) tagad gaida Akcizēto preču pārvaldes atzinumu par to, vai atļaut tirgot alkoholiskos dzērienus Latvijas
Lauksaimniecības universitātes (LLU) Meža fakultātē, neatkarīgi no rezultāta maisam
gals ir vaļā. Jautājums veicinājis diskusiju plašākās aprindās par to, ko nozīmē tirgot alkoholu augstākās izglītības iestādēs un vai tās vispār ir mācību iestādes, kurās pēc Alkohola aprites likuma ir aizliegts tirgot grādīgos dzērienus.
Ir vairāki svarīgi argumenti, kālab nedrīkstētu pieļaut alkohola tirdzniecību augstskolās (veselības, morālais aspekts u.c.). Taču vispārinot varam apskatīt pašu jautājuma būtību. Proti, runa ir par sociālās telpas zonēšanu, par ko savā grāmatā «Sabiedrības veidošanās» raksta viens no 90. gados citētākajiem sociologiem Entonijs Gidenss.
Ikdienā esam pieraduši vidi, kurā noris mūsu dzīve, sadalīt tādos kā sektoros: vakaros esam mājās, savukārt dienas lielāko daļu pavadām citā vidē – darbā, izbraukumā zaļumos vai kur citur. Cilvēks zina noteikumus, kā katrā telpas sektorā jārīkojas (mājās indivīds reti kad uzvedas tāpat kā darbavietā). Šādi noteikumi pastāv arī augstskolā, kurus var formulēt ar vienu vārdu – izglītošanās.
Atļaujot augstskolas telpās tirgot alkoholu, studenta apziņā pamazām tiek sagrauti priekšstati par noteikumiem, kuriem pakļaujoties, var sekmīgi apgūt zinības. Līdz ar to augstskolas vide vai telpa tiek «pārklāta» ar krogos, naktslokālos un «tusiņos» pastāvošajiem rīcības noteikumiem, un students zaudē motivāciju mācīties (apmeklēt lekcijas), jo daudz vieglāk sevī uzņemami ir psiholoģisko saspringumu noņemošie noteikumi, kas valda dažāda kalibra dzertuvēs. Tie indivīda apziņā ņem virsroku. Īsāk sakot, augstskolas vide saplūst ar iedzertuves vidi, pēdējās nozīmei kļūstot par dominanci, kas, bez šaubām, ir negatīva parādība.
Tas, ka LLU vēlas tirgot alkoholu, neizbrīna, jo jau visu pagājušo mācību gadu studentiem bez problēmām Tehniskās fakultātes (TF) kafejnīcā pirmajā stāvā bija iespēja iegādāties vīnu, degvīnu un vēl dažus citus spirtotos dzērienus. Tas, protams, nenozīmē, ka TF vai ap to bija manāmi ļautiņi «viegli muzikālā» noskaņojumā, tomēr uzskatāmi liecina, ka apzināti vai, visdrīzāk, neapzināti fakultātē tikusi atbalstīta prettiesiska rīcība, tirgojot alkoholiskos dzērienus mācību iestādē.
Saprotams, ja savas intereses aizstāv, tad līdz galam, tālab pašlaik Akcizēto preču pārvalde, bet galvenokārt Pašvaldību lietu pārvalde, Jelgavas Dome un LLU gaida jēdziena «mācību iestāde» skaidrojumu no Saeimas Izglītības un zinātnes komisijas. Jāteic gan, ka šo gaidīšanas posmu vairāk varētu raksturot ar vienu vienīgu vārdu – birokrātija, kas kavē jautājuma ātrāku atrisināšanu. Šķiet, vairāk nekā skaidrs ir tas, ka augstskola, tikpat labi kā pamatskola vai vidusskola, ir mācību iestāde. Mēdzam pat teikt, ka augstskola ir augstākā mācību iestāde. Būtiskais mācību iestādi raksturojošais princips ir izglītības ieguve. Tiesību akti reglamentē izglītošanās procesa sadali, sākot ar, teiksim, vispārējo vidējo un beidzot ar augstāko izglītību. Visos šajos posmos izglītība tiek iegūta kādā noslēgtā telpā, kurai raksturīga iekšēja sociālā organizētība, kas sadzīvē tiek saukta par mācību iestādi. Līdz ar to, atzīstot, ka, piemēram, Meža fakultāte nav mācību iestāde un tāpēc tur var tirgot alkoholu, adekvāti būtu jāļauj izsniegt licenci tirdzniecībai ar alkoholu arī vidusskolās.
Nepieļaut alkohola tirdzniecību augstskolās ir principiāla lieta, lai arī kā kādam tas nepatiktu. Tālab pozitīvi ir vērtējama Jelgavas pilsētas prokuratūras iesaistīšanās problēmas risināšanā, protestējot pret Domes lēmumu. Izskatās jau, ka viss ievirzīsies pozitīvā gultnē, bet, ja ne, tad Jānim Krūmiņam vai Kārlim Greiškalnam, uz kuriem jautājuma risināšana vairāk attiecas, saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 17. panta 5. daļu būtu pienākums sūdzēt Jelgavas Domi Satversmes tiesā.
