Laikraksta pagājušā gada pēdējā numurā uzrakstīju savas Vecgada pārdomas, novēlot savstarpēju sapratni visiem līdzcilvēkiem.
Laikraksta pagājušā gada pēdējā numurā uzrakstīju savas Vecgada pārdomas, novēlot savstarpēju sapratni visiem līdzcilvēkiem. Diemžēl gadumijas nakts svētku noskaņu kā darvas karote medus mucu samaitāja, lūk, kas: jau kuro gadu 31. decembra naktī pulksten 23 Ganību ielas daudzstāvu namu mikrorajonā, kur dzīvo mana ģimene, (un, manuprāt, ne tikai šeit!) sākas raķešu un citu uguņošanas līdzekļu šaudīšana un aurēšana.
Kādēļ? Protams, jābūt galīgi aprobežotam, lai to nesaprastu: kaimiņvalsts prezidents Boriss Jeļcins pasludinājis jauna gada sākumu. Nevienam nav liegts klausīties citu zemju prezidentu Jaungada uzrunas tautai – vai tas būtu Bils Klintons, vai Romas pāvests (kurš gan apsveic visas pasaules tautas), bet mēs taču dzīvojam Latvijā!
Vilis Krištopans kādam var patikt, kādam nepatikt, taču tikai pēc viņa vēlējumiem Latvijas iedzīvotājiem skan Doma baznīcas zvans un valsts himna, un Latvijā iestājas Jaunais gads.
Jau septiņus gadus mēs dzīvojam atjaunotajā Latvijas valstī. Pirms gadiem četriem pieciem ik nedēļu šajā pašā Ganību ielas mikrorajonā stāvēja automašīnas ar preču konteineriem. Aizbrauca tās nelatviešu ģimenes, kurām tuvāka likās viņu etniskā dzimtene. Daudzi tikai viņiem vien zināmu iemeslu dēļ palika Latvijā.
Pēc statistikas datiem («ZZ», 1998. gada 27.nov.) Jelgavā krievu ir 32,6% no iedzīvotāju kopskaita. Vērojot 31. decembra uguņošanu un bļaustīšanos, šo procentu gribētos apšaubīt.
Nezinu, vai tas kontingents, kurš turpina dzīvot pēc Maskavas laika, arī savās darbavietās rītos ierodas stundu agrāk nekā pārējie un vai viņi izteikuši vēlēšanos strādāt 18. novembrī, kad mūsu valstī svin Latvijas Republikas proklamēšanas dienu. Tie taču, izrādās, nav viņu svētki!
Protams, tas nav reglamentējams ne ar Valsts prezidenta dekrētiem, ne ar Ulda Ivana rīkojumiem, un šaubos, vai kādu nelaikā uguņotāju un trokšņotāju sodīs policija tāpat kā par neuzvilktu karogu valsts svētkos. Tas paliek uz katra cilvēka sirdsapziņas.
Esmu samierinājies ar to, ka, autobusa pieturā sēdot, mani blakussēdētāji pilnām mutēm gremo saulespuķu sēklas, čaumalas izspļaujot turpat uz trotuāra; visai ierasta liekas garāmgājēju sarunu «izdaiļošana» ar «trīsstāvīgajiem» iespraudumiem. Tomēr uguņošanai un klaigām nelaikā ir pavisam cita nokrāsa.
