Ja valstī sākušies Lāčplēša dienai veltītie pasākumi, ir skaidrs, ka līdz masveida šampanieša pudeļu korķu paukšķiem un Latvijas jubilejai, šoreiz – ļoti apaļai, atlikusi precīzi nedēļa.Latvijas gadadiena, šķiet, ir viens no tiem tik retajiem brīžiem, kad tautas vienotību katrā pilsētā un pagastā vai miestā var kaut attāli pielīdzināt tai, kāda tā bija barikāžu laikā, par ko šābrīža skolasbērniem bieži vien labākajā gadījumā ir ļoti miglaina nojausma. Pozitīvā saliņa, ko nespēj samaitāt ne ikdienišķās afēristu shēmas, ne viltotie un liekulīgie, pret fotoobjektīviem pavērstie sabiedrības «krējuma» dežūrsmaidiņi svinīgajos banketos.Velti saukt, ka taupības režīmā svētki ir lieka greznība. Ja pāris odioziem pilsoņiem savu rocību varbūt nāksies izrādīt šaurākā ļautiņu lokā, pirms tam, kas zina, «gudri ietaupot» vai realizējot laikus pārrakstītus «maibahus», tad katram «vidējam statistiskajam» latvietim nenāks par sliktu apmeklēt kādu patriotisku dziesmu koncertu, mājās celt galdā «vien’ maz’ cuciņ’» vai vismaz grillētu vistas stilbu, bet vakarā kopā ar citiem vērties debesīs šķīstošajās krāsaino uguņu piruetēs.Kādā noskaņojumā, cik dziļā krīzē vai cik droši laukā no tās sagaidīsim Latvijas 91. jubileju, to pašreiz var tikai minēt, taču, kaut vai bez apsveikumu kartītēm un virtuāliem sveicieniem, valstij trīs lietas (gluži kā zāļu skapītī) varam novēlēt katrā laikā – lai būtu gudri līderi, čakli darba darītāji un pēc iespējas mazāk blēžu, kas padzenami gluži kā bermontieši. Tad apaļo «simtiņu» Latvija varbūt pat sagaidīs kā sakārtota un pārtikusi valsts. Lai šādu mirkļu mums būtu vairāk, to gan sev varam novēlēt jau tagad.
