Mēdz teikt, ka laiks negaida, un šā teiciena patiesumu aizvien pārliecinošāk sāk pierādīt dzīve.
Mēdz teikt, ka laiks negaida, un šā teiciena patiesumu aizvien pārliecinošāk sāk pierādīt dzīve. Partijas, gan vecas, gan jaunas, gan vēl tikai dibināmas, sākušas sparīgi cilāt galvas, vēršot skatu Jēkabielas virzienā. Gribētāju ir daudz, kāroto krēslu – tikai simts. Lielākajai daļai iznāks palikt aiz borta. Tas ir likumsakarīgi. Žēl tikai, ka līdz tam laikam sabiedrība pieredzēs daudzas neģēlības, uz kurām politikāņi centīsies būvēt savus kāršu namiņus.
Arī Jelgava nav izņēmums. Šeit acīmredzami cerības uz panākumiem lolo kreisi noskaņotie politiķi un dažādi sīkpartiju darboņi. Tikai viena otra viņu izvēlētā metode savu ieceru piepildīšanai ir visai apšaubāma no tiesiskuma, demokrātijas un sabiedriskās drošības un kārtības viedokļa. Visai svaigs piemērs ir nesen daudzu jelgavnieku pastkastēs atrodamais Sociālistu apvienības parakstītais aicinājums latviešu un krievu valodā. Aicinājuma saturs ir, maigi sakot, divdomīgs. Uztverot šādu tekstu nopietnāk, noteikti atrastos darbs tiesībsargājošajām instancēm, kas ir atbildīgas par valsts iekšējo drošību.
Aicinājums skan tā: «Valdība likvidē vidējo izglītību krievu valodā. Ja tu domā, ka uz tevi tas neattiecas, atceries, ka šī valdība cenšas iznīcināt arī iespēju iegūt augstāko izglītību bez maksas. Šodien kavēs krieviem iegūt izglītību, rīt visām mūsu valsts nācijām. To nedrīkst pieļaut! Piedalies protesta akcijās pret valdību! (Šis teikums pasvītrots. M.S.) Neatdot savu balsi labējām nacionālistiskajām partijām! Sociālistu apvienība.»
Uzreiz rodas loģisks jautājums – uz kāda veida protesta akcijām tiek aicināti jelgavnieki? Minētā politiskā organizācija to it kā gudri mēģina noklusēt. Taču tieši šis aptuvenums, šķiet, ir pārbaudīšanas vērts. Jo protesta akcijas mēdz būt visādas: oficiāli pieteikti piketi un mītiņi; pasākumi «barkašoviešu» vai «ļimonoviešu» garā; arī teroristiskas vai tīri militāras protesta akcijas. Un diez vai ir jēga gaidīt, kad kaut kas tāds notiks, tāpēc drošību nodrošinošajām institūcijām ir jānoskaidro, kas ir padomā cilvēku grupai ar nosaukumu Sociālistu apvienība. Ja viņiem padomā ir kas pretlikumīgs, nav iemesla kavēties ar likumdošanā paredzētajām aktivitātēm.
Šādas «proklamācijas» nepamanītas nevajadzētu atstāt arī sabiedrības integrācijas kontekstā. Vārda brīvība ir viennozīmīgi respektējama lieta, taču, ja, piemēram, publiski tiek aicināts vardarbīgi gāzt valdību, tas jau ir darbs tiesībsargājošajām iestādēm. Tas, ka šādi aicinājumi ir vērsti uz sabiedrības integrācijas kavēšanu un etniskā naida kurināšanu, ir vairāk nekā skaidrs. Un gaidāmā valsts finansētās vidējās izglītības pāreja uz latviešu valodu ir kļuvusi par iecienītu kreiso un promaskavisko politikāņu instrumentu, ar kuru tiek biedēta neapzinīgā un reālo politisko situāciju nepārzinošā sabiedrības daļa. Savukārt aicinājums neatdot savas balsis labējām partijām liecina tikai par to, ka, saglabājoties kreiso partiju popularitātei nākamajās Saeimas vēlēšanās, Latvija var katastrofāli pagriezt seju uz Maskavas pusi, NATO un Eiropas Savienībai atstājot pēcpusi. Sekas katrs var iedomāties pats atbilstoši savai iztēles bagātībai. Par attīstību tādā gadījumā būs grūti runāt. Spilgts piemērs ir sociāldemokrātu «pilotētā» Rīgas Dome, kā arī vairāku citu Latvijas lielāko pilsētu mēru lakstošanās ap Kremli un Maskavas mēriju. Latvijas sabiedrībai ir jāizvēlas, kuram sēsties kamanās, jo skaidrs, ka šoreiz nevarēs braukt abās divās, – tās brauc dažādos virzienos.
Apelācija pie valodas un izglītības jautājumiem allaž bijusi populāra kreiso demagoģijas izpausme. Arī Jelgavā: sākumā bija skolu problēmas, tās tika atrisinātas, nu pienākusi kārta bērnudārziem. Žēl, ka sabiedrības liela daļa tā arī nepamana, ka bieži tiem vislielākajiem «apspiesto» interešu aizstāvjiem reāli rūp nevis skolas vai bērnudārzi, bet gan personiskā politiskā karjera, kurai šādas akcijas var būt labs tramplīns.
Ja nākamajā Saeimas sasaukumā pie varas nonāks kreisi orientēti politiskie spēki, mūsu valsts politiskais kurss var kļūt pilnīgi neprognozējams, un tad Rīgas Domes «trilleris» ar Pētera I pieminekli tāds anekdotisks gadījums vien liksies. Un, nodibinot aizvien ciešākas saites ar Krieviju, reāli var tikt apdraudēta Latvijas ekonomiskā neatkarība – valsts politiskās neatkarības galvenais balsts.
Protams, arī labējās partijas nav bez vainas. Ne no tā, ne no šā kreiso politisko spēku popularitāte neradās. Jo ilgāk tiks marinēta lielo valsts uzņēmumu privatizācija, jo lēnāk sakārtota izglītība, nodokļu iekasēšana, iekšlietas un sociālā sfēra, jo lielākas iespējas nokļūt tur, kur mēs atradāmies 50 gadu. Tas, vai tā notiks, pašlaik ir valdību veidojošo partiju rokās. Tām ir jārada iemesli, lai vēlētāji varētu tās atbalstīt gaidāmajās Saeimas vēlēšanās. Ja ne – viņu vietā nāks citi. Un tad tā jau būs cita valsts.
