Es biju veiksmīgi izturējis iestājpārbaudījumus un konkursu un kļuvis par Meža fakultātes studentu. Nākamajos piecos gados augstskolas nepārtraukti slīdošajam konveijeram no manis vajadzēja izveidot mežzini, meža taksatoru, medību speciālistu, vārdu sakot, mežsaimniecības inženieri. Tas ir tikai laika jautājums, es domāju, jo mežsaimniecības tehnikumu jau biju beidzis, pāris gadu pastrādājis par mežziņa palīgu un likumā noteikto laiku pavadījis krievu flotē.
Skatiem pavadīja ne viena vien Jelgavas meitene
Kursā bijām nolasījušies prāvs bariņš izdienējušu puišu, un tagad mēs dienām un naktīm bijām spiesti dzīt galvās pusaizmirstās matemātikas gudrības – permutācijas, variācijas un vēl daudz ko citu –, mūsu izpratnē topošajam mežkopim galīgi nevajadzīgu, bet tikko vidusskolas beigušie mūsu pūliņus vēroja ar vāji slēptu pārākumu.
Taču tas viss palika aiz muguras, kad rītos brašā solī devāmies uz nodarbībām un mūs ar labvēlīgiem skatiem pavadīja ne viena vien meitene. Mēs taču bijām pirmie studenti Jelgavā, jo bija vēl tikai 1957. gads.
Nonākuši auditorijās, ar apskaužamu centību pierakstījām katru profesoru vai docentu runāto zilbi, un dzīve mums likās vienkārši brīnišķīga, jo ar uzdotā atprasīšanu mūs neviens netraucēja un eksāmenu sesija bija bezgala tāla.
Akadēmijas ķīmiķis esot negants vecis
Bet nu ir laiks pienācis pastāstīt par Robertu un ķīmiju.
Kas tad bija Roberts? Mēs, izdienējušie, bijām sasnieguši sava mūža divdesmit divus vai trīs gadus, dažs vidusskolēns – knapi vēlēšanu balsstiesību vecumu, bet Roberts jau varēja lepoties ar vismaz piecgadīgu mežziņa amatu kādā no Latgales mežniecībām. Praktiskajā meža apsaimniekošanā mēs no viņa stāvējām, ai, cik tālu, bet ar jauno zinību apgūšanu vīram gāja, kā gāja. Nelīdzēja tas, ka Roberts, no lekcijām pārnācis, kopmītnes istabiņā ar apdilušo mežziņa šineli apsedzies, pārlasīja dienā pierakstīto, taču savulaik tehnikumā dzirdēto un gadu gaitā aizmirsto viņam atsvaidzināt nācās visai smagi.
Galvenais klupšanas akmens izrādījās ķīmija. To, augstskolas iestājeksāmenus kārtojot, tolaik neprasīja, un par ķīmiju gan Robertam, gan arī mums pārējiem no tehnikuma laikiem bija palikušas vien bālas un neskaidras atmiņas.
Bet akadēmijas ķīmiķis esot negants vecis, par to bijām dzirdējuši no vecāko kursu studentiem: pirms katras laboratorijas darbu nodarbības viņš liekot rakstīt kontroldarbu par lekcijās izklāstītajām tēmām. Nu vai tad tāds sadisms studentam ir pieņemams?
Kā reaģē koncentrēta sērskābe ar dzelzi
Pienāca pirmā praktiskā nodarbība, un ķīmiķis bija nolēmis iztaustīt, kas īsti par putniem mēs esam: sauca pa kārtai pie tāfeles un lika uzrakstīt dažādas ķīmiskas reakcijas. Nesenajiem vidusskolēniem tas grūtības nesagādāja, un docents pamazām sāka smaidīt kā mīļa un uzticīga sieva, sagaidot vīru atgriežamies no komandējuma. Reakcijas kļuva arvien sarežģītākas, un, pienākot Roberta kārtai, ķīmiķis vēlējās redzēt, kā reaģē koncentrēta sērskābe ar dzelzi. Tā docentam nevajadzēja darīt – viņa vēlēšanās Robertam bija kā sitiens zem jostasvietas.
Katrs, kurš savos skolas gados vairāk vai mazāk sekmīgi apguvis ķīmijas gudrības, varbūt atcerēsies, ka tā ir divpakāpju reakcija. Roberts ķīmiju bija galīgi aizmirsis, tādēļ, paņēmis krītu, mīņājās pie tāfeles kā veca, nelaimīga pīle.
«Lai nu tā būtu, to jūs nezināt,» docents rezumēja. «Tad varbūt kaut ko vienkāršāku. Sakiet, kas notiek, nātrijam saskaroties ar ūdeni?»
O, to nu Roberts zināja! Mūsu tehnikumā pastāvēja vecum veca tradīcija – izzagt šo draņķi no laboratorijas skapjiem un vakara nokrēslā mest pa gabaliņam tehnikuma dīķī.
«Tas lec gaisā un sprāgst!» Roberts paskaidroja. «Tad uzrakstiet, kā tas izskatīsies formulas veidā,» ķīmiķis neatlaidās. Roberts, laikam palīdzību meklēdams, pagriezās pret auditoriju. «Es nezinu, docent…» viņš izstomīja.
Nu sāka briest negaiss: ķīmiķis metās Robertam virsū kā vīramāte jaunajai vedeklai. «Bet ūdeni! Ūdeni taču jūs pratīsiet uzrakstīt!» viņš iebrēcās.
Nu vienreiz Roberts bija vīrā! Viņš svinīgi izslējās, it kā tikko būtu ievēlēts par Valsts prezidentu, acis iemirdzējās, un viņš uz tāfeles lieliem un dekoratīviem burtiem uzrakstīja «Ū-D-E-N-S».
Kā mūsu ķīmiķi tajā brīdī neķēra infarkts, neviens nezina vēl šodien, bet viņa garajā pedagoga mūžā šāds gadījums laikam bija un palika vienīgais. ◆
