Samazinot nomas maksu par 20 santīmiem kvadrātmetrā līdz 1,78 latiem, arī ar trešo piegājienu Jelgavas pašvaldībai nav izdevies pievilināt kādu uzņēmēju, kas gribētu saimniekot ēkā, kas slejas Mītavas tilta galā un domāta kafejnīcas darbībai. Ja nepārzina uzņēmēju vidi, biznesa plānus un citas ekonomiskās nianses, varētu šķist aizdomīgi – kāpēc gan ceturtajā lielākajā pilsētā nevienam nav iekāriena tirgot pīrādziņus un citus ātri notiesājamus un izmalkojamus niekus vietā, kur lēnīgu atpūtnieku gaitas nerimst pat darbdienu karstumā.
Taču kāda uzņēmēja, kas pavasarī sākotnēji grasījās pieteikties konkursā, bet vēlāk parēķināja un atteicās, to izskaidro pavisam vienkārši ar diviem riskiem. Kā to parādīja jau kafejnīcas nama pirmais piedzīvotais pavasaris, apakšējais ēkas stāvs mēdz applūst. Varam mest šķembas plānotāju virzienā, varam arī optimistiski spriedelēt, ka tādi pali ir tikai reizi gadsimtā, taču uzņēmēji ir racionāli un pīrādziņus un tosterus izvēlas tomēr nepeldināt. Sevišķi, ja ēkas pielāgošana tirdzniecībai, ierīkojot komunikācijas, veicot fasādes un iekšējos remontdarbus, pirms tam izmaksājusi nepilnus simt tūkstošus latu. Savukārt otrs risks vēl lielākā mērā saistāms ar naudu – ja tik daudz iztērē grīdu klāšanai un nomas maksai, tad darbinieku algošanai diez vai spēs notirgot tik daudz pīrādziņu, par peļņu nerunājot.
Laikam jau jāatmet sazvērnieciskā doma, ka nezkura nomas izsole ir tikai smalks triks, lai pēc laiciņa šis nams nonāktu īstajās rokās par īsto cenu. Taču šajā reizē pašvaldībai pieklātos atbildēt, kādēļ pirms pāris gadiem kādam draudzīgam francūzim, kas «godīgā» konkursā tika saimniekot baznīcas tornī, tika sagādāta zema nomas maksa, glītas telpas un pat teju vai trauki, bet šoreiz tā prasa bargu maksu par pīrādziņu tirgošanu uz plosta. ◆
