Gustavu Terzenu iepazina pēc Eirovīzijas festivāla nacionālās atlases.
Gustavu Terzenu iepazina pēc Eirovīzijas festivāla nacionālās atlases. Gustavs ir 19 gadu vecs komunikāciju zinātņu students un ir vārdu autors Arņa Medņa komponētajai dziesmai «Too Much», kas šā gada maijā pārstāvēs Latviju Eirovīzijas dziesmu festivālā.
Pastāsti īso versiju par Eirovīziju.
Pagājušā gada februārī bija viens projekts «We are done», kurā iepazinos ar Arni (Medni – M.K.). Arnis ir cilvēks, kas tiecas uz visu jauno, tāpat kā es – brīvie ērgļi, kam savā lidojumā nav jāturas pie kaut kādiem stereotipiem. Tā pa jokam – kā es, tā Arnis pēc horoskopa esam Svari, un tiem vienmēr ir ļoti sekmīga sadarbība. Pēc laba laika atkal satikāmies LNT Mūzikas balvas pasniegšanā un Arnis sacīja: Gustiņ, man vajadzētu tai Eirovīzijai uztaisīt gabaliņu, vai tu nevarētu «piemest» kaut kādus vārdiņus. Es, ilgi nedomājot, piekritu.
Saki, par ko ir «Too Much»?
Dziesmā ir runa par nepiesaistīšanos pie klišejām un par to, ka vienā brīdī ir par daudz – par daudz dzerts, par daudz «tusēts», par daudz «šefots». Un, kad ir par daudz, tad viss ir jāpagrūž malā un jāpaliek pašam cilvēkam.
Kā tagad ir pēc nacionālās atlases, vai kaut kas mainījies?
Tagad tas vairāk vai mazāk kļuvis par rutīnu – visas tās augstās prasības, fotografēšanās. Nu jau vairs nevar tik viegli… jāpakļaujas kaut kādai kopējai struktūrai. Tas saprotams – mēs galu galā neesam vienīgie, vēl divdesmit valstis vēlas labi startēt. Ar oriģinalitāti tik daudz ko vairs neietekmēsi, jāpakļaujas kopējām vadlīnijām, lai nesavārītu «šmuci». Taču pagaidām vairāk jūtama tāda pēceirovīzijas atrauga: kaut kur kaut kas masu informācijas līdzekļos parādās. Īstais brīdis būs maijā.
Kā vērtē Eirovīzijas konkursu, kas tas ir?
Tas ir Eiropā dzīvojošajiem pensionāriem domāts komercpasākums. Komercializēts televīzijas šovs. Redzi, Eirovīzijas konkursā ir vismaz piecas valstis, kas nekad neizkritīs, jo maksā brangu naudu.
Latvija, jādomā, atšķiras no šīs tevis minētās Eiropas auditorijas.
Jā, mēs esam hokeja nācija, un visi fanojam ar kopēju «haju». Liekas, šāda kopīga visu savējo atbalstīšana liecina par augošu nacionālo pašapziņu.
Ja tagad tev būtu jāsaka kaut kas par Latviju Eirovīzijas miljoniem, kas tas būtu?
Es pateiktu, ka Latviju ne pret ko nemainītu, ne pret kādām Kanāriju salām. Ar to es nevēlos sevi parādīt kā kaut kādu patriotu, patriotisms vispār ir tāda slidena lieta. Es negāju uz vēlēšanām, nedienu armijā, bet vai tādēļ es nebūšu patriots!?
Interneta portālā «Delfi» pēc nacionālās dziesmu atlases Eirovīzijas konkursam komentāros bija lasāmi ļoti pretrunīgi «Too Much» un Medņa panākumu vērtējumi. Kā tu to skaidro?
Tie komentāri nebija vis pretrunīgi, bet gan galīgi stulbi. Publika, kas apmeklē interneta portālus, šī «e-sabiedrība», parādīja savu pelēcību un aprobežotību. Arī runas par it kā «Too Much» plaģiātismu ir raksturojamas ar šādiem un citiem nelabiem vārdiem.
Mednis solīja, ka līdz Eirovīzijai vēl piestrādās pie dziesmas skanējuma. Vai skrečošanu*, kas bija dzirdama līdzšinējā variantā, atstāsiet?
Protams! Tā ir dziesmas sāls. Un es – papildus visam – uz skatuves spēlēšu akordeonu. Taču nepārproti – tā dziesma nav kaut kas ļoti elitārs, ja to pielīdzinām pasaules mērogiem, visām tendencēm.
Bet kā ar elitārismu Latvijas mērogos?
Es… (minstinās, meklējot pareizos vārdus) domāju, ka «Too Much» noteikti ir laimīga dziesma. Kas tad mums ir elitārā mūzika šodienas Latvijā? Piemēram, «Time after Time» vai «Shake
