Administratīvi teritoriālās reformas jaunie varianti – kārtējie strupceļi.
Administratīvi teritoriālās reformas jaunie varianti – kārtējie strupceļi
Folklorizētajam izteikumam, ka pa Latviju klīst administratīvās reformas rēgs, ir savs pamats, kas meklējams nu jau gandrīz desmit gadu senā pagātnē, – pirmā pašvaldību reformas koncepcija tika izstrādāta 1992. gadā. Kopš tā laika tērēts ne mazums līdzekļu un izstrādāts ne viens vien projekts, kas tagad nodots aizmirstībai. Administratīvi teritoriālo reformu sākotnēji bija iecerēts pabeigt 1997. gadā, pēc tam – 2001. gadā… Taču arī šodien īstas skaidrības par to, kā «pārdalīt» Latviju, nav ne politiķiem, ne valdībai, ne iedzīvotājiem. Vienota viedokļa par reformas gaitu un modeli nav arī pašām pašvaldībām, ko apliecināja Latvijas Pašvaldību savienības kongress.
Par administratīvi teritoriālās reformas nepieciešamību principā šaubu nevarētu būt, jo uz to mudina objektīvi sociālekonomiskie apstākļi. Piemēram, 262 no 552 Latvijas pašvaldībām nespēj pilnībā nodrošināt iedzīvotājiem sociālo palīdzību; 86 procenti lauku pagastu nav veikuši teritorijas attīstības plānojumu; 447 pašvaldības saņem naudu no Pašvaldību izlīdzināšanas fonda. Pašvaldību vidū ir lielas atšķirības teritorijas lieluma, iedzīvotāju skaita un, kas vēl būtiskāk, ekonomiskās kapacitātes ziņā. Pašvaldību ieņēmumi, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, atšķiras 10 līdz 20 reižu, arī atsevišķu rajonu sociālekonomiskie rādītāji atšķiras pat desmitkārtīgi. Savukārt 170 (31 procenti) pašvaldību teritorijās dzīvo mazāk nekā 1000 iedzīvotāju, 220 (40 procentu) pašvaldībās ir no 1000 līdz 2000 iedzīvotāju. Bet iedzīvotāju skaits uz vienu deputātu pašvaldībās svārstās no 51 līdz 13 138, pagastos – no 51 līdz 828.
Centralizācija (pa tās ceļu Latvija gājusi kopš 1992. gada) novedusi pie tā, ka reģionos nepārtraukti samazinās iedzīvotāju un darba vietu skaits, nav naudas un faktiski vietējo pašvaldību finansiālā atbildība nav iespējama.
Gadu no gada ir samazinājies pašvaldību budžeta īpatsvars valsts budžetā. Kliedzošs piemērs ir 77,2 procenti nodokļu, ko 2000. gadā ir akumulējusi Rīga. Reforma ir jāīsteno, un juridiski tas arī tiek darīts jau kopš 1996. gada. Valdības un valdošo partiju nekonsekvence un bieži vien neizlēmība vieš pamatotas šaubas par reformas sekmīgu īstenošanu un deklarētā pamatmērķa – radīt priekšnosacījumus līdzsvarotai attīstībai visas valsts teritorijā – sasniegšanu.
1999. gada augustā valdība konceptuāli vienojās administratīvi teritoriālās reformas gaitā Latviju iedalīt deviņos reģionos, vēlāk tā mainīja savu nostāju un nolēma veidot piecus reģionus. 2000. gada aprīlī Ministru kabinets noteica, ka reģionālo pašvaldību reforma tiek realizēta pakāpeniski līdz 2005. gada martam, turklāt paredzot brīvprātīgas pašvaldību apvienošanās iespējas līdz 2003. gada 31. decembrim. Pagājušajā gadā, iztērējot milzu līdzekļus, veikta Latvijas rajonu izpēte, pēc kuras tika secināts, ka valstī jāveido apmēram 200 vietējo pašvaldību. Aprīlī publicitāti ieguva projekts, kas paredz izveidot 102 pašvaldības, un tūlīt pēkšņi tika piedāvāts vēl viens – kas paredz veidot 33 pašvaldības…
Pēdējie divi reformas modeļi izstrādāti, ne tikai neieklausoties pašvaldību viedoklī, bet arī nerēķinoties ar iepriekš veiktās rajonu izpētes rezultātiem, kā arī ar pašreizējiem sadarbības līgumiem (piemēram, sadarbības novadu «izšķaidot» trijos citos novados). Projektu izstrādē nav ņemtas vērā vēsturiskās īpatnības (piemēram, «salaulājot» tik atšķirīgos Bārtas, Nīcas un Rucavas pagastus), ģeogrāfiskā stāvokļa īpatnības un infrastruktūra (piemēram, vienā novadā iekļaujot teritorijas, kas līdz šim bijušas trīs dažādos rajonos). Daudzviet uz plānojamo novada centru 10, 20 un pat 30 kilometru attālumā var nokļūt tikai ar personīgo auto pa gadiem ilgi neremontētiem ceļiem.
Domājams, ka ne 102, ne arī 33 pašvaldību reformas modelis nebūs galīgais. Un cerams, ka valdošās politiskās partijas un valdība rīkosies konsekventi un ievēros likuma normu, kas nosaka pašvaldību brīvprātīgu apviešanos līdz 2004. gadam.
Daudz būtiskāk Latvijas attīstībai šodien ir noteikt nevis precīzas vietējo pašvaldību robežas un skaitu, bet gan juridiski apstiprināt administratīvo reģionu modeli «4 + 1», lai jau vēsturiski izveidojušies Latvijas novadi iegūtu Eiropas Savienības (ES) valstu reģionu statusu. Vietējo pašvaldību teritoriju apvienošanas variantus un skaitu tad noteiktu reģiona vietējā vadība, ņemot vērā rajonu izpētes rezultātus un iedzīvotāju viedokli.
Diemžēl arī reģionu izveidē vērojama nekonsekvence. 2000. gada decembrī valdība nolēma, ka visa Latvijas teritorija ES izpratnē tiks noteikta par vienu plānošanas reģionu. Tas nozīmē, ka ES fondu ekonomisko apstākļu izlīdzināšanai reģionos līdzekļi Latvijā tiks koordinēti nacionālajā līmenī. Tajā pašā laikā sagatavošanā ir likumprojekts, kas paredz izveidot piecus plānošanas reģionus, ko, starp citu, nosaka arī valdības deklarācija. Izveidojusies absurda situācija – viens īpašu uzdevumu ministrs (valsts reformu lietās) ar savu biroju strādā, lai izveidotu piecus administratīvos reģionus, tajā pašā laikā otrs īpašu uzdevumu ministrs (sadarbībai ar starptautiskajām finansu institūcijām) iesniedz dokumentu valdībā par vienu plānošanas reģionu…
Kamēr tiek spēlētas paslēpes ar projektiem, nozaru ministrijas turpina veidot atšķirīgas reģionālo nozaru pārvaldes sistēmas, tas ir, katrai no ministrijām ir «sava» Zemgale, Vidzeme utt.
Reformas realizācija nav iedomājama bez pašvaldību vienotā informācijas tīkla izveides, lauku ceļu programmas – tas ir darba lauks, kas valdībai būtu jāapgūst, pirms spaidu kārtā «laulāt» pagastus. Pirms uzdot jautājumu par pašvaldību gatavību apvienoties, ir jānoskaidro, vai nozaru ministrijas ir gatavas deleģēt funkcijas reģioniem, kopā ar tām novirzot arī atbilstošu finansējumu. Kā veidosies reģionu un vietējo pašvaldību budžetu sistēmas? Kāda būs valsts, reģionālās un vietējo pašvaldību nodokļu sistēma, kādas būs proporcijas starp šiem līmeņiem, kādi būs nodokļu veidošanās principi un veidi, kā arī administrēšanas kārtība? Lūk, jautājumi, pie kuriem valdībai būtu jāstrādā vispirms.
Valdībai beidzot ir skaidri jāpasaka, kur (kad) beigsies plānošanas reģioni un kad (kā) tie pārtaps administratīvajos reģionos. Ir saprotama valdošās politiskās elites nevēlēšanās dalīt varu ar spēcīgiem reģioniem, taču jautājuma būtība ir – vai tiks nodrošināta valsts efektīva attīstība, ko, arvien vairāk centralizējot varu, valdība līdz šim nav spējusi paveikt.
