«Netraucē, kad pieaugušie sarunājas. Ej uz savu istabu!» Vineta patiesi sadusmojas, kad saistošo sarunu pārtrauc viņas piecgadīgā meita Elizabete.
“Netraucē, kad pieaugušie sarunājas. Ej uz savu istabu!” Vineta patiesi sadusmojas, kad saistošo sarunu pārtrauc viņas piecgadīgā meita Elizabete. Jaunā sieviete nav noskaņota skatīties uz sašvīkāto papīra lapu, lai minētu, kas tur uzķēpāts – kārtējais zaķis vai kaķis. Nē, tagad viņa nepavisam nevēlas dalīt uzmanību, jo uz kafiju atnākusi sen nesatikta draudzene.
Mazā Elizabete smagi nopūšas, noslauka ar dūrīti actiņās iezagušos asaru un dodas uz savu kaktiņu. Tāpat vien jau viņa negribēja traucēt pieaugušo nopietnās (viņasprāt, bieži vien tomēr garlaicīgās) runas. Meitene mammas draudzenei vēlējās parādīt zīmējumu, kas tapis tieši par godu viņai. Mazajai māksliniecei pašai attēls ļoti patīk – vienā lapas pusē uzzīmēts rozā zaķēns ar baloniņu rokās, bet otrā uzrakstīts “ELZBETE”. Mamma pamana, ka vārdiņā ieviesusies kļūda – kaut kur pazudis i un a burtiņš, tādēļ sadusmojas vēl vairāk. Bet Elizabete šoreiz tik ļoti centās!
“Man ar sīko vienas klapatas – mūžīgi lien, kur nevajag,” draudzenei sūrojas Vineta. Citi bērni tādā vecumā jau pavisam glīti un pareizi prot uzvilkt burtiņus un uzzīmēt zaķīti, kaķīti vai pelīti, ka tiešām saprotams, kas tas par zvēru. Draudzene cenšas sašutušo mammu mierināt: “Nav jau tik traki! Gan jau viņa visu apgūs. Katrs bērns taču attīstās citādi…”
Vineta nolemj nodemonstrēt draudzenei Elizabetes lasītprasmi. Mazā atnes savu iemīļoto bilžu grāmatu un labprāt iesaistās sarunā ar pieaugušajiem. Meitene arī mēģina lasīt pāris teikumu no stāstiņa par raibo runci. Pirmie vārdiņi virknējas pavisam raiti, taču, nonākot līdz vārdam “runcis”, tāds “luncis” vien sanāk. Meitenīte aprauj lasīto pusvārdā un sāk skaļi raudāt. Vineta gandarīti saka: “Nu, es taču tev teicu, ka viņa ir nejēga!” Un, pavēršot pret meitu dusmīgu skatienu, teic: “Nekas prātīgs no tevis nesanāks! Tā kā kaimiņu Sanda stāvēsi aiz letes un tirgosi bulciņas!”
