Trešdienas rīts kādai ģimenei Glūdas pagastā atnācis bezgala melns – uz netālajām sliedēm dzīvību zaudējusi viņu divarpus gadus vecā meitiņa. Neviena nepamanīta, mazulīte bija izšmaukusi no istabas un devusies pētīt lielo pasauli, neaptverot, cik tā var būt bīstama. Viņa zaudēja, jo nebija, kas sargā, par ko ierosināts arī kriminālprocess.Tie, kuriem mājās ir mazi bērni, ļoti labi zina, kādu uzmanību un enerģiju viņi ikdienā prasa. «Nekāp!», «Neskrien!», «Nelec!», «Dod roku!» – ir ierastās frāzes, lai kaut nedaudz mēģinātu ierobežot nevaldāmo aktivitāti. Nemaz nerunājot par medikamentu un sadzīves ķīmijas novietošanu augstākā plauktā, tējkannu tālāk aizstumšanu, kāpņu norobežošanu, vadu paslēpšanu, galda stūru «noapaļošanu» un citām elementārām darbībām. Tomēr tik un tā slimnīcā ik pa laikam nonāk applaucējušies, sasitušies un kaulus lauzuši bērni. Šķiet, viņiem ir gluži vai talants atrast drošības sistēmu vājās vietas un paskatīties, kas nu būs. Tāpēc, cik gan redzīgiem un citās lietās neaizņemtiem jābūt mammām un tētiem, lai to novērstu. «Mans acuraugs!» ne velti par savām atvasēm teic vecāki. Taču tikai tie, kas ļoti, ļoti mīl.Tomēr, lai gan pirmajā mirklī liekas, ka atrasts oriģināls risinājums bērna pieskatīšanā, nedomāju, ka to varētu attiecināt uz kādu Jelgavā sastaptu māti, kura savu aptuveni piecus sešus gadus veco meitu gluži kā suni piesaitējusi pie jaunākā bērna ratiņiem. Ir gan ērti – meitēns nekur tālu neaizskries, zem mašīnām nepakļūs un veikala plauktus neizvandīs. Ja mēģinās izrauties, aiz tā paša striķa kliedzot atvilks atpakaļ. Taču reiz tā pavada tiks pārrauta, un kā brīvībā izsprucis putns mazais cilvēkbērns metīsies bīstamajā pasaulē, neizjūtot, ko drīkst, ko ne. Kas tad tā par sargāšanu! ◆
