Vēstures politizācija, kā pierāda nesenā pagātne, var noderēt pilnīgi pretēju mērķu īstenošanai.
Vēstures politizācija, kā pierāda nesenā pagātne, var noderēt pilnīgi pretēju mērķu īstenošanai. Vieni to pasniedz neonacisma, citi komunisma mērcē. No tā tikai var secināt, ka, lai kāda arī būtu pagātnes notikumu patiesā interpretācija, svarīgi ir vienīgi tas, kā ieinteresētās puses māk to pasniegt. Diemžēl, kā izrādās, ar lekciju sagatavošanu Rietumeiropai mūsu valstij tā īsti nevedas, un izskatās, ka «stundas nav sagatavotas» arī uz šā gada 16. martu.
Bumba ar laika degli
Pēc pagājuša gada ārpolitikas satricinājumiem, kas skāra mūsu valsti un radīja virkni problēmu saskarsmē ar Krieviju (un ne tikai), mūsu Saeima pieņēma tikai vienu lēmumu, kas bija saistīts ar karavīru piemiņas dienas «seku» likvidāciju. Tika pasludināts, ka 16. marts ir oficiāla kritušo karavīru godināšanas diena, kurai nav nekāda sakara ar fašisma ideju atdzimšanu, tomēr datums netika mainīts. Deputāti ir «nohaltūrējuši», un par to liecina viņu ieņemtā poza, kura tik ļoti līdzinās multiplikācijas filmās redzētiem kadriem – kāds, kas ir aizdedzinājis bumbu ar laika degli, sēž kaktiņā ierāvies un ar maza bērna izziņas kāru seju gaida, kas nu notiks. Ja valstsvīri paši nevar aizdomāties tik tālu, tad varu tiem klusiņām pačukstēt – ir radīti visi priekšnoteikumi, lai atkārtotos pagājušā gada notikumi.
Tātad nekas reāli nav izdarīts un laika paliek arvien mazāk un mazāk. Krievijas žurnālistu preses «lielgabali» jau sen notēmēti Latvijas ārpolitikas tēla virzienā un pie vismazākās izdevības izšaus pamatīgu zalvi. Pagājušogad mūs izglāba referenduma rezultāti, kuri uz kādu laiku apturēja «briesmīgo» ārvalstu ofensīvu (pusgadu ilgušo), taču šogad salmiņa, pie kura pieķerties, vienkārši nav. Protams, visu vainu var novelt uz nelielo pieredzi pasaules politikas arēnā, tomēr nevar aizmirst, ka mums tika dota necerēta izdevība – gada laikā sakārtot savas ārlietas, taču pagaidām izskatās, ka mūsu valsts ir tikpat bezspēcīga kā gadu iepriekš.
Kam izdevīga politiskā nestabilitāte?
Izrādās, ka pelnīt naudiņu uz mūsu valsts nestabilitātes rēķina pamanās ne tikai ārvalstu žurnālisti, bet arī pašmāju «ziķeri». Atkārtotu Otrā pasaules kara laikā drukātās brošūras «Baigais gads» izdošanu nekā citādāk kā par nekaunīgu naudas pelnīšanu uz savas tautas rēķina nevar nosaukt. Piekrītu, ka Latvijai jāstāsta pasaulei par šeit notikušajiem kara noziegumiem ne tikai nacistiskās Vācijas, bet arī sarkanā terora laikā, tomēr uzskatu, ka skaidrošanas funkcijas būtu jāatstāj valsts, nevis peļņaskāru uzņēmēju rokās. Arī grāmatas izvērtēšana Ģenerālprokuratūrā, Vēstures komisijas sasaukšana un Latvijas ārpolitisko izteikumu koriģēšana nav ne plika graša vērtas. Vai tiešām Latvijai apkārt apvilkts dzeloņdrāšu žogs, ka tā nespēj pieņemt vienotu koncepciju šā jautājuma risināšanā un sniegt to ārpasaulei?
Vienīgais, kas izmisīgi kaut ko cenšas vērst par labu, ir mūsu Valsts prezidents G.Ulmanis. Neatlaidīgā samierināšanas politika, kas virzīta uz Latvijas leģionāru apvienībām, tomēr rezultātus nav devusi. Un kas tur tik neparasts? Kā gan vieni, kas 50 gadus uzskatīti par valsts nodevējiem, var piedot otriem, kas šajā laikā gozējās slavas saulītē. Protams, visiem aizmirstas, ka četrdesmito gadu notikumi vērtējami pavisam citādi – karā tika iesaistīti jaunekļi, kuriem vienkārši nebija politiskās izvēles. Kuru nogrāba dzelžainā diktāta roka, tas ar to tad arī bija saistīts visu mūžu. Tā bija visas valsts traģēdija. Lieki bilst, ka daudzi, cīnoties zem sveša karoga, cerēja atjaunot Latvijas brīvvalsti, kā jau tas bija noticis Pirmā pasaules kara laikā. Bet kas notiek pašlaik? Vēsture tiek izmantota pašlabuma meklējumos. Ne vienu, ne otru leģionāru apvienību pārstāvji necenšas atstāt savus «ierakumus» un nemaz negrib dzirdēt par savu pozīciju pamešanu. Cerība, ka neapšaubāmi visnacionālāk noskaņoto Latvijas iedzīvotāju dzimtenes mīlestība ieņems saprātam pieņemamas formas, šķiet, bijusi ilūzija. Vai tā nebūtu vislielākā cieņas un mīlestības izrādīšana, ja Latvijas leģionāri apvienotos un nepaplašinātu valstij jau tā sāpīgo problēmu?
Latvijas politiķi klusē
Savdabīga situācija izveidojusies Latvijas politikas virtuvē – Saeimā. Nabaga deputāti ir neziņā, ko iesākt ar «dumpīgo» leģionāru lietu. Ja pateiksi, ka tie visi ir tikai māņi un ka jāaizmirst vienreiz šīs «nepatīkamās» vēstures lappuses Latvijas ārpolitikas stiprināšanas labā, automātiski tiksi nosaukts par tautas nodevēju. Savukārt pretēja nostāja var kārtējo reizi izprovocēt ārvalstu nelabvēlību. Interesanti, ka karavīru «dumpīgais» gars ir pielipis arī Ģ.V.Kristovska kungam, kuru nav izbiedējis fakts par bēdīgo bijušā NBS komandiera likteni.
Pašlaik, kad vieni apelē pie tautiskuma, bet citi pie nākotnes durvīm, ir izveidojies kārtīgs juceklis gan vēstures, gan politikas jomā, un tas noved pie galējiem lēmumiem – vai nu atsacīties no savas vēstures, vai arī kļūt par ekstrēmi labēju nacionālistu. Izeja būtu meklējama vidusceļā. Un vienīgais ceļš, kā to reāli panākt, ir Latvijas valsts oficiālās vēstures interpretācijas pasniegšana ārpasaulei. Tā tad arī būtu vienīgais, bet reāli atspēkojošais arguments nelabvēļu uzbrukumu novēršanai. Atliek vien cerēt, ka šāds problēmas risinājums ir tikai laika jautājums un mums vairs nebūs jāpiedzīvo pagājušā gada notikumi.
