8. marta rīts ne ar ko neatšķīrās no citiem – kafijas krūzi rokās konstatēju, ka aiz loga vēl joprojām ir sniegs un nekas neliecina, ka tuvojas pavasaris.
8. marta rīts ne ar ko neatšķīrās no citiem – kafijas krūzi rokās konstatēju, ka aiz loga vēl joprojām ir sniegs un nekas neliecina, ka tuvojas pavasaris. Taču agrs sveiciens mobilajā telefonā atgādināja, ka ir Sieviešu diena. Lai gan daudzi par šo svētku nepieciešamību vēl aizvien nav īsti droši, jo tie, redz, saistoties ar padomju laikiem, Latvijā tomēr tos atzīmē. Protams, ne ar tādu vērienu kā agrāk, bet tomēr…
No rīta, ejot uz darbu, bija patīkami noraudzīties, kā ikdienas gaitās ar puķu tūtām rokās steidzas vīrieši. Arī darbā par daiļo dzimumu svētkos bija parūpējies kāds kolēģis, katrai no mums pasniedzot tulpi, un jauniešu organizācija “Kovārnis”, kas sievietēm Jelgavā dāvāja smaida puķi – pašu rokām veidotu mākslīgo ziedu. Kopā ar puišiem pilsētas ielās devos arī es, lai pavaicātu, kā dāmas jūtas, saņemot “Kovārņa” darinājumu. Bija patīkami redzēt, kā mazliet ikdienas rūpju nomāktās daiļā dzimuma pārstāves atplauka smaidā, saņemot neierasto ziedu un laba vēlējumus. Emocijas bija atšķirīgas – viena pateicās par uzmanības apliecinājumu un puķi ieslidināja somā, cita samulsusi pat vairākkārt pārjautāja, vai tiešām puiši viņu neizjoko, un ceļu turpināja daudz pacilātākā noskaņojumā, priecājoties par skaisto ziedu, savukārt vēl kāda, kad puiši viņai sniedza smaida puķi, paziņoja, ka nevajag – esot mākslīga, un tādas viņa pat uz kapiem nenesot…
Sieviešu dienas izskaņā posos uz ūdens atrakciju parku – ģimenes pasākums jeb trīs – māsas dzimšanas diena, mammas vārda svētki un 8. marts – vienā. Mīļa dāvana no māsas drauga un bučas no tēta. Galu galā Sieviešu diena, un sievietes ir jāmīl – pārliecināts mūsu ģimenes stiprais dzimums.
Pēc divām stundām, kas pavadītas, baudot ūdenspriekus, šķita, ka nu svētki beigušies, arī telefons klusēja, tāpēc ar nepacietību gaidīju brīdi, kad varēšu ieritināties zem segas. Taču, kad gandrīz naktī ierados mājās, mani gaidīja kāds novēlots sveiciens – pie dzīvokļa durvīm ar līmlenti piestiprināta sarkana roze un kartīte, kas apliecina – zieds tiešām domāts man.
Pirms sapņa, savelkot trešdienas “bilanci”, konstatēju: manā “kontā” ir tulpe, trīs frēzijas, smaida puķe, roze un zeķu pāris cerību krāsā. Nav slikti, ja pieņem, ka 8. marts neesot svētki, vien parasta pavasara diena.
