Lēš, ka ap 2050. gadu aptuveni 6,5 miljardu vietā uz Zemes būšot deviņi miljardi cilvēku. Nevienam tas neko neizsaka? Palūkojieties, kas notiek, ja ir 6,5 miljardi! Liela daļa valstu, ja vien to atļautu likums, spēks un vara, ieietu citās un tās pakļautu, nedomājot, kā jutīsies iedzīvotāji.Par dabas resursu izmantošanu strīdas un plēšas. Kā tas tagad notiek Arktikā un citviet. Ļaudis cits citu sit nost vietas, ēdiena, enerģijas un izdzīvošanas dēļ. Kur bija meži, tur ir lauki, saceltas mājas. Daba tiek piesārņota. Kas to dara? Cilvēki. Vieni raud par jauniņo ronēnu iznīcināšanu, uzskatot to par nežēlīgu rīcību, citi liek būros putnus, lai tie dēj un perē. Un kad izšķīlušies cāļi, tie nedaudz paaugušies – nokauj. Aizejiet uz putnu fermām, paskatieties, kā tos kauj, aizejiet uz lopkautuvēm – paskatieties. Tie putni vajadzīgi gaļai, lopi – gaļai, tie roņi vajadzīgi… Protams, kad cilvēku bija krietni mazāk, nenorisinājās tik nežēlīga sevis nodrošināšana ar ēdienu. Jau sen laiks apzināties, ka nevar nekontrolēti pašplūsmā vairot cilvēku kopumu uz Zemes – kā aritmētiskā progresijā. Ikvienam ir dots prāts, lai saprastu, izvērtētu, godīgi regulētu procesus. Iedziļinieties, vai mums vajag ģimenēs daudz bērnu. Vīrieši! Sievietes! Padomājiet par to! Kur dzīvos, no kā iztiks mūsu bērnu paaudzes, un kādos apstākļos tās būs spiestas dzīvot? Cilvēku skaitam nemitīgi palielinoties, proporcionāli aug arī viss sliktais – piesārņojums, nabadzība, skaudība, naids, izvirtība, zādzības, slepkavības, kari utt. Formula šāda – cilvēku daudzumam palielinoties, saīsinās to mūža ilgums. Šīs attiecības ir savā starpā apgriezti proporcionālas.
