Izmisīgi centieni «būt labam visiem» var iedzīt stūrī
Pasaules Veselības organizācija 10. septembri nosaukusi par Pašnāvību novēršanas dienu. Ar vienu dienu profilaksei nepietiek, jābūt kaut kam plašākam, uzskata psihoterapeite Daina Poriņa. Pašreizējā ekonomiskajā situācijā varētu veidoties jauns pašnāvību vilnis, kāds bija raksturīgs 90. gadu vidum, kad cilvēkiem aprēķināja vecuma pensijas deviņu latu apmērā.Jēgas meklējumiDomas par pašnāvību lielākajai daļai pazīstamas saistībā ar dzīves jēgas meklējumiem. Vai manai dzīvei ir jēga, vai pasaule mainītos, ja manis nebūtu? «Tas saasina dzīves izjūtu – atziņa, ka es varētu arī nebūt,» spriež psihoterapeite. Citā kontekstā ideja par pašnāvību uzrodas kā izeja no strupceļa, tiek apspēlēta kā vienīgais risinājums sarežģītā situācijā. Tad nozīme ir arī ģimenes pieredzei – vai iepriekš kāds jau izvēlējies tamlīdzīgu problēmu «risināšanas» veidu. Jārēķinās, ka šim cilvēkam pašnāvības risks ir augstāks, sabiedrības diktētais tabu jau pabālējis.«Pašnāvība dažreiz ir bēgšana no izvēles un atbildības. Man ir smagas problēmas, taisīšu pašnāvību. Problēmu vairs nebūs. Vismaz man,» modelē psihoterapeite. Ikviens risinājuma variants, kuru izvēlas saistībā ar dzīvi, prasa atbildību. Viņas praksē bijis gadījums, kad pašnāvību izdarījis vīrietis, kurš bija «iesprūdis» starp sievu, trim bērniem un mīļāko, kura arī gaidīja viņa bērnu. D.Poriņa norāda, ka jebkurš cits risinājums būtu labāks, taču tas prasītu izvēlēties. Izplatīta kļūda ir pārspīlēta vēlme būt labam visiem. Izdarot izvēli, nav iespējams palikt labam itin visiem.Šaurības slazdiJa cilvēks sevi asociē tikai ar savu materiālo stāvokli un nespēj sevi pieņemt citā modelī, finansiālais krahs vai nopietnas problēmas viņam var būt liktenīgas. «Tas ir grāvis, kurā var iebraukt sabiedrība ar materiālo labumu kultu. Cilvēki nepārdomāti ņem kredītus, lai tikai būtu īpašums un noteikts statuss, šāda stigma traucē pieņemt citādu savas dzīves modeli pat situācijā, kad finansiālie nosacījumi mainās. Ja cilvēka pašvērtību veido tikai viņa īpašums, tam zūdot, citu vērtību neizdodas saskatīt.» Līdzīgi ir gadījumos, kad liekas – visa dzīve turas tikai uz viena cilvēka. Viņam aizejot, pasaule it kā sabrūk. Vēlme manipulētAtsevišķa kategorija ir demonstratīvās pašnāvības, lai manipulētu, panāktu sev vēlamu otra cilvēka uzvedību. No dzērāja sieva parasti nešķiras trīs iemeslu dēļ – viņš bez manis padarīs sev galu, viņš nositīs mani vai – kam gan es vēl būšu vajadzīga. Īstenībā tās ir līdzatkarības spēlītes, un draudi pakārties var būt tukši, lai arī iedarbīgi. D.Poriņa vērtē, ka reizēm gan afekta stāvoklī kāda misēkļa dēļ pašnāvības arī izdodas – sadzēries un sastrīdējies, gribēdams sievu pabaidīt, vīrs niknumā paslīd uz beņķa nelaikā un nagla to striķi tiešām arī iztur.Pašas bīstamākās ir klusi plānotas, mērķtiecīgi un apņēmīgi īstenotas pašnāvības, taču arī tās nodomus varot pārtvert. Ja kāds kļuvis klusāks un drūmāks nekā parasti, sāk «apdarīt lietas», sakārtot dokumentus, tuviniekiem vajadzētu tam pievērst uzmanību. Zvans draugamJa noticis pašnāvības mēģinājums, cietušais parasti tiek īslaicīgi ievietots psihoneiroloģiskajā slimnīcā. «Īstenots pašnāvības mēģinājums nepārprotami norāda uz krīzi cilvēka dzīvē. Neviens to nesauks par saprotamu reakciju vai veselīgu attieksmi pret problēmu.» Tālāk tiek noskaidrots, vai krīzē cilvēku iedzinuši iedomāti, murgos dzimuši vajātāji vai arī samezglojusies reālā dzīves situācija. «Tas, ka cilvēks izeju neredz, nejūt, nepamana, nenozīmē, ka tās nav,» uzsver D.Poriņa. Cilvēks, kurš apsver pašnāvību kā samilzušu problēmu risinājumu, atrodas it kā stūrī ar seju pret sienu. Durvis, izeja, varbūt pat vairākas, telpā atrodas aiz viņa. Vienkārši nepieciešama palīdzība, lai tās pamanītu un pārvarētu iekšējo pretestību pieņemt šādu variantu.
