Rakstu par nejēdzību, kas mūsu valsts neatkarības gados nav novērsta un ar ko tiek pārkāpts Latvijas Satversmes 90. pants: «Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības.».
Rakstu par nejēdzību, kas mūsu valsts neatkarības gados nav novērsta un ar ko tiek pārkāpts Latvijas Satversmes 90. pants: “Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības.”.
Ne Saeima, ne valdība, ne cita valsts institūcija nespēja nodrošināt Latvijas tautai, arī mūsu valsts ciemiņiem pieeju Latvijas valsts standartiem. Tie nav publicēti ne “Latvijas Vēstnesī”, ne valdības, ne Saeimas mājas lapā. Tos nav iespējams atrast Latvijas Republikā spēkā esošo normatīvo aktu maksas interneta mājas lapā www.nais.lv, kā arī bezmaksas pieejas mājas lapā www.likumi.lv.
Gribētos zināt, kas tas par noslēpumu “Latvijas valsts standarti”, ja ar tiem var iepazīties tikai un vienīgi SIA “Latvijas standarts” bibliotēkā (adrese: K.Valdemāra iela 157, Rīga, LV-1013, tālrunis 7362250), tos lasot uz vietas.
Latvijā ierodas daudz ciemiņu, kas vēlas zināt, kāds ir standarts, kas, piemēram, jāpiemēro tai vai citai ierīcei, mašīnai, ceļiem, celtnēm, produkcijai un tamlīdzīgi. Diemžēl ceļotājiem ārzemēs šī informācija nav pieejama ne vēstniecībās, ne internetā.
Latvijas valsts standarti nav pieejami arī invalīdiem, ļoti veciem cilvēkiem, ar kustību traucējumiem, nabadzīgiem ļaudīm, kas nespēj no Jelgavas, Ludzas, Liepājas vai kāda pagasta un novada braukt uz Rīgu (vienīgo vietu), lai tos izlasītu. Tiem, kas atrodas ieslodzījuma vietās, arī nav iespējas zināt Latvijas valsts standartus. Visi šie cilvēki ar valsts kluso piekrišanu un bezdarbību tiek pakļauti diskriminācijai.
Kāpēc moderno tehnoloģiju laikmetā mums jāmokās, lai iegūtu informāciju par Latvijas valsts standartiem? Kāpēc tos var lasīt tikai vienā vietā un ierobežotā laikā? Kāpēc tie nav pieejami par brīvu internetā, kā tas ir ar valstī spēkā esošajiem likumiem un noteikumiem?
Ar cieņu – Andrejs Melnalksnis
