Daba zied, smaržo, priecē un iedvesmo. Putni ir nenogurdināmi vēlmē vīterot savas neatkārtojamās dziesmas.
Daba zied, smaržo, priecē un iedvesmo. Putni ir nenogurdināmi vēlmē vīterot savas neatkārtojamās dziesmas. Klau, dzeguze kūko, jāraugās, lai kabata nav tukša un vēders pilns.
Kādā svētdienā iecerēts apciemot radus un baudīt dabas jaukumus tālāk no pilsētas burzmas. Jelgavā saulīte dāsni dāvā siltumu. Taču virzienā uz Koknesi savilkušies draudīgi mākoņi. Ceļš vijas gar likteņupi Daugavu. Tik daudz reižu tas mērots, bet arvien interesanti vērot, kā dažādos gadalaikos mainās ainavas tās krastos. Īpaši skaisti tie ir vēlā pavasarī un vasarā, arī rudens krāsainība ir neatkārtojama. Namiņi ceļas kā sēnes pēc lietus. Te skatam paveras sagatavots laukums, te glīti krāsota, sārtu jumtu meža ielokā, uzkalnītē vai pļavas vidū cēli slejas jaunceltne. Vietām pavīd gaiša koka guļbūves – pirtiņas. Lūk, vienai līdzās izvietojies visai plašs dīķītis, kura malās cits citam blakus sagūluši pelēki laukakmeņi. Mūsu Latvijas ļaudis vēlas mitināties glītos namiņos, attīrīt miesu, peroties pirtiņā, un atveldzēties dīķītī starp vardītēm, mušiņām un krāšņām ūdensrozēm. Rau, gulbju ģimene. Baltie putni ir apbrīnas vērti. Ko gan viņi atrod ezera dzelmē, ja iegremdē tajā garo kaklu, no tālienes atgādinot vien baltus spilvenus virs ūdens. Netālu no Jaunjelgavas iežogotā teritorijā ganās briedīši. No cilvēkiem tie vairās. Tik iztālēm jaušami to stāvi, bet mežacūkas, gudrinieces, tuvojas ļaudīm, jo zina, ka viņu somās atradīsies kāds gardums, ko uzlikt kārajam zobam. Ar neredzamu saiti cilvēks saistīts ar dabu. Kad, noguris no pilsētas kņadas, jūtas iztukšots, viņu iepriecina it viss: gan putnu skanīgais koris, zvēru acis un ziedu vijas… Basām kājām paskriet pa rasotu zāli un sajust, kā dabas spēks ieplūst kaulos. Un smaržas, vējš…
Par ko gan debesu tēvs dusmojas, ka tik draudīgus padebešus sastūmis. Nozibsnī. Koša svītra pāršķeļ mākoni. Kāds mūs “fotografē”. Lielas lietus lāses kapā mašīnas stiklu. Krusa. Arī oma sabojājas, jo tiltiņa remonta dēļ nākas nomaldīties. Neiecietība un dusmas aptumšo prātu. Debesis reaģē tāpat, atskan spalgs rībiens. Mieru, tikai mieru!
Cik skaisti mājas grimst ceriņos! Tie, saņēmuši lietus veldzi, tvan īpaši spēcīgi. Arī maijrozītes raisa ziedu čemurus. To aromāts reibina neprātīgi. Un saldās mīlestības smarža patiešām ir izteikti salda…
Plānotais pikniks gan izjaukts. Kavējam laiku sarunās, jo lauku namiņā negaisa dēļ nav elektrības. Iztiekam bez mūzikas, televīzijas, “draugiem.lv”, fotogrāfijām, kuras var skatīt datorā. Tajās esot iemūžināti ekskursijā aplūkotie strausi. Nav lemts tos redzēt, taču to ola ir iespaidīga. Čaumala, šķiet, mākslīga, it kā keramiska, bieza. Krietni jānopūlas, lai tiktu pie tās satura. Kurš ēdīs omleti no strausa olas? Tikai daži drosmīgākie ar neviltotu interesi pagaršo.
Kāpēc pasaulē mīt odi? Pēc lietus tie naski apmierināt savu izsalkumu, bariem vien uzbrūk, kad esam nolēmuši baudīt spirgto vakara gaisu un aplūkot dārza jaukumus. Atgaiņājamies, dzenājam, sitam… Viņu ir miljoniem!
Kad saule pavisam zemu, laiks posties mājup. Vēl uz brīdi iegriežamies lielu egļu un priežu ieskautās mājās, kur mīt kāds ļoti īpašs cilvēks. Lietus nepārstāj. Sunītim, uzticamajam biedram, ir skumjas dienas. Bet tā acis, mūs sagaidot, smaida, augums pieglaužas. Draudziņ, būs labi! Tu esi jauns, spēcīgs, uzvarēsi kaiti, kas dara raizes. Vēl tikai mazliet pacietības un saimnieces nesavtīgo rūpju. “Cilvēkam vajag suni”, viņa klātbūtne kliedē vientulību, un tas reizē ir biedrs, draugs, ģimenes loceklis. Uzticams un patiess.
Ceļš naksnīgi vijas kalnup un lejup, caur bieziem mežiem, māju gaišie logi vēstī par vakarēšanas rituāliem, varbūt vienkāršu kopā būšanu pie TV ekrāna… Debesīs vietumis vēl zibsnī. Jelgava sagaida ar spožām laternu acīm un sausu brauktuvi. Nav lijis. Varbūt tikai nedaudz. Pārņem savāda sajūta – baudīta dabas varenība, neatkārtojamība un mīļu cilvēku sirsnība, bet prātā skumjas mijas ar prieku, jo ikdiena jau klaudzina pie rūts.
