Darba nedēļas pēdējā dienā publisko telpu pāršalca kāda, no vienas puses, komiska, no otras, – nedaudz iepriecinoša ziņa.Igauņu bāliņi netur uz letiņiem ļaunu prātu par asajām kā mārrutki anekdotēm, bet ir gatavi nestundā palīdzēt, proti, līdz ar aizjūras kaimiņiem zviedriem dot savu monetāro artavu krīzes lāča iebaidīšanai lamatās. Tiesa gan, summa noteikti nebūšot tik liela, kā spēj piedāvāt starptautiskās naudas renes un banku dižvalsts Zviedrijas līderi, bet tomēr.Pēcpusdienā gan plašsaziņas līdzekļos bija lasāms neizprotami strups Latvijas premjerministra Ivara Godmaņa burkšķis, kur, atzīstot solidaritātes lielo nozīmi, šķita vai pasprucis arī tāds kā svepsts, ka šobrīd ziemeļu kaimiņa palīdzība nav vajadzīga. Te nu bija! Vai valdības vadītājs būtu jociņu ietekmē satraucies, ka palīdzība no Igaunijas mūs sasniegs tikai nākamās desmitgades sākumā?Bet! – mirklis, ko apzīmē ar «šobrīd», mēdz paiet diezgan ātri, un pēc naudas masas saņemšanas no ietekmīgajām finanšu institūcijām, kas zina, izrādīsies, ka vienai vai otrai programmai vai vajadzībai izrādīsies mazliet «par īsu». Un ko tad? Ivars dosies ceļā uz Andrusa rezidenci Tallinas pievārtē, lai paklanītos un, līdz nabai sarkstot, atvainotos par pārsteidzīgo atraidījumu?Ja nopietni, varam to atzīt vai ne, bet mūsu ziemeļu kaimiņi daudzās jomās paguvuši aizsteigties priekšā ar drošu pārsvaru. Kamēr letiņi šausminājās par tūkstoš latu vērtiem padomju laika mājokļiem, kas vidējam strādājošajam nebija pa kabatai (bet ko «uz krīta» par piecdesmitkārtīgu cenu pirka dažus gadus vēlāk), Igaunijā tika veiksmīgi īstenota mājokļu programma. Kamēr pašmāju politiķi un viņu lobējamie no dažādām frontēm kašķējās, kurā nostūrī sliet bioetanola ražotni, Igaunijā «ar pilnu tvaiku» darbojās, šķiet, savs desmits… Pieķerot blēdīgu politiķi bandītu rautā, neviens īpaši neceremonējās, bet pleiboju mierīgi nolidināja no amata.Tagad, kad Latvija stāv pie Eiropas sliekšņa ar pastieptu cepuri, vēsie kaimiņi nevis dzied lūdzēju kopkorī, bet spēj piedāvāt palīdzīgu roku citiem. Ņemot vērā Latvijas politiķu nebeidzamo kašķēšanos pēdējās nedēļās, tiešām pārņem vēlme noticēt pašu igauņu jociņam – labi, ka Dievs nav latvietis…
