Rakstīt par Francijā dzīvojošā čehu rakstnieka Milana Kunderas darbiem nav viegls uzdevums.
Rakstīt par Francijā dzīvojošā čehu rakstnieka Milana Kunderas darbiem nav viegls uzdevums. Viņš nepieder pie rakstniekiem, kuru daiļradi varētu plaši analizēt literatūras pētnieki, it sevišķi topošie. Vēlēšanās loģiskā ceļā atšķetināt meistarīgi konstruēto mājienu un nosacītības mudžekli novedīs strupceļā. Meistarīgi tāpēc, ka tas nav jūtams. Lai par to pārliecinātos, lasītājs var mēģināt sev jautāt: par ko ir M.Kunderas grāmatas? Par ko viņš, piemēram, lasītājiem stāsta pirms dažām nedēļām apgāda «Zvaigzne ABC» izdotajā romānā «Identitāte»? Uz to gribas atbildēt kā slavenajam krievu kinorežisoram Eldaram Rjazanovam, kas reiz uz jautājumu, par ko ir viņa pēdējā filma, vientiesīgi paraustīja plecus un atbildēja: «Nu patiesībā ne par ko.»
«Identitāte» atšķirībā no M.Kunderam pasaules slavu atnesušā romāna «Nepanesamais esības vieglums» (latviski tas piedzīvojis jau divus izdevumus) nav tik deklaratīva, taču tās būtība ir vairāk slēpta. Arī «Identitātes» sižets neiederētos pat neordinārā «lubenē». Romāns vēsta par vīrieša un sievietes attiecību labirintiem, un ilgstoša maldīšanās, kā izrādās, tajos ir bīstama. Par sākotnējo pagrieziena punktu var uzskatīt mirkli, kad «Identitātes» galvenā varone Šantala konstatē, ka vīrieši uz viņu vairs neatskatās. It kā nekā satriecoša šādā konstatācijā nav, taču viņas mīļotajam Žanam Markam šie vārdi liek sarosīties. Un Šantala sāk saņemt vēstules no nezināma pielūdzēja. Tās saviļņo vairs ne tik jaunās sievietes sapņu un ilgu pasauli. Tik spēcīgi, ka viņi gandrīz zaudē viens otru. Šis Kunderas «gandrīz» izsaka daudz vairāk nekā asaru plūdi vai hiperteatralizētas scēnas daudzu citu rakstnieku darbos. Vienkārši Kundera neraksta par teātri, bet gan par dzīvi, kuru dzīvojam mēs visi.
