Ja pajautātu, kas ir Aina Poiša, varbūt daudzi neziņā paraustītu plecus. Tajā pašā laikā uz jautājumu, kas ir «Ainas šovs», atbildēt nespētu tikai retais.
Ja pajautātu, kas ir Aina Poiša, varbūt daudzi neziņā paraustītu plecus. Tajā pašā laikā uz jautājumu, kas ir “Ainas šovs”, atbildēt nespētu tikai retais. Otro gadu tā vadītāja A.Poiša iztaujā savus viesus par dažbrīd visai kutelīgām un dziļi privātām tēmām. Minētās televīzijas pārstāvji apgalvo, ka ieguldīto investīciju ziņā tas ir viens no lielākajiem TV3 projektiem.
Ar A.Poišu “Ziņas” sarunājās Auces kultūras namā, kur viņa bija ieradusies satikt savus skatītājus. Kāpēc ne Jelgavā? Aina nedaudz samulst. Izrādās līdz pat raidījuma 2006. gada sezonas beigām viņai paredzētas vairākas līdzīgas tikšanās. Kur tās notiks, iepriekš neesot plānots. Kādam no viņas radošās grupas tā ir dzimtā vieta, savukārt citur aktīvi aicinātāji bijuši vietējie kultūras organizatori.
Cilvēku sarunās A.Poišas vadītais sarunu šovs nokļūst diezgan bieži, jo Latvijas televīzijas kanāli nemaz tik daudz skatītājiem nav piedāvājuši līdzīgus raidījumus. Izņēmums varētu būt vienīgi ilggadējais pašmāju televīzijas kanālos rādītais Dmitrija Nagijeva “Okna” (“Logi”). Kā atzinies tā vadītājs, raidījums pamatā bijis iestudēts un tā aktieru varoņi tapuši scenāristu komandas darba rezultātā.
Vai līdzīga situācija nav arī Ainas vadītajā raidījumā? Viņa atbild, ka šoreiz runas par speciāli iestudētiem raidījumiem ir “galīgi garām”. Radošajā komandā ir desmit redaktoru, kas jau savlaicīgi izvēlējušies tēmas un atraduši cilvēkus, kas gatavi sēsties kameras priekšā. Bieži vien dzīve pati piespēlē interesantas tēmas. Piemēram, bijis raidījums, kurā runāts par vardarbību pret bērniem. Pēc tam nācis ierosinājums jautājumu pavērst pretējā virzienā – par bērnu vardarbību pret vecākiem un citam pret citu. Bieži runāts par viņu tiesībām, bet kā ar pienākumiem? Turklāt tēmu un raidījuma varoņu meklējumos labs avots ir internets. Tas esot mīts, ka latvietis mīl ierauties savā prieka vai bēdu čaulā. Kāpēc cilvēki piekrituši izteikties daudzu tūkstošu skatītāju acu priekšā un uzticējuši viņiem lietas, par kurām nemēdzam runāt atklāti? “Gandrīz vienmēr raidījuma dalībnieki man atbildējuši, ka vēlas, lai citi nerīkotos tik nepareizi, kā to darījuši viņi,” skaidro A.Poiša. Bet ir arī reizes, kad, tieši otrādi, – piekrīt piedalīties raidījumā, vēloties pateikt – kāpēc jums, skatītāji, nerīkoties, kā to daru es? Atbrīvojieties, ikdienas rūpēs iedami, paceliet skatienu no ceļa, dzīve taču ir tik skaista! Vai, sākumā piekrituši, raidījuma dalībnieki, nonākot kameras priekšā, nenobīstas un nepārdomā? Gadoties visādi. A.Poiša: “Cenšamies cilvēku nomierināt, izrunāties, kas viņu satraucis un liek atkāpties no pieņemtā lēmuma. Šajās reizēs bieži vien palīdzējušas manas psihoterapeita iemaņas.” Pa šo laiku bijis tikai viens gadījums, kad kāda meitene tieši pirms raidījuma ieraksta pazudusi kā akā iekritusi un nav bijusi atrodama.
Aina ir psihoterapeite, kas daudzus gadus palīdzējusi ģimenēm krīzes situācijās, un TV3 televīzijas kanāla uzaicinājums veidot raidījumu nācis gana negaidīts. Ar skatuvi un prožektoriem viņa bijusi pazīstama kopš skolas gadiem, kad dziedājusi korī, dejojusi tautas dejas. Izmēģinājusi pat baletu. Darbs televīzijas studijā viņai nav svešs, jo kādu laiku Aina strādāja arī par režisora asistenti Latvijas Televīzijā. Viņa vienkārši ticot, ka viss labais nāk negaidīts. Piedāvājumā bijis vārds “parunāt” ar cilvēkiem par viņiem. Aina tobrīd nebaidījās no televīzijas, nebaidījās no auditorijas, bija iemaņas un zināšanas, strādājot par psihoterapeiti. Turklāt šādi izdevies izbēgt no darba rutīnas.
Laiks, kad “Ainas šovs” vērojams televīzijas ekrānā, neesot izvēlēts nejauši. Tajā laikā raidījuma galvenā auditorija – sievietes – jau atgriezušās mājas un ķērušās pie maltītes gatavošanas ģimenei. Tā kā televizors ļoti daudzās ģimenēs atrodas arī virtuvē, iespējams vienlaicīgi gatavot un sekot pārraidei. Turklāt domāts, ka to skatīsies cilvēki, kas nav rīdzinieki. Tie esot pārāk aizņemti ikdienas darbos.
Vai šāda raidlaika izvēle raidījumam, kurā runā par nopietniem jautājumiem, to nepadara par izklaidējošu piedevu vakariņu karbonādei? Bet kāpēc vienmēr uzskatām, ka par šiem jautājumiem “jārok melna zeme vaiga sviedros”, ar pretjautājumu atbild Aina. “Nevajag daudz, vien parādīt šobrīd neredzamās durvis…” viņa uzskata un cenšas šo viedokli iedzīvināt arī raidījumā.
No televīzijas kompānijas neesot nekādu ierobežojumu, kas tiks uzaicināts par raidījumu varoņiem un kas tajā runāts. Vienīgi jāievēro pārraides laika “rāmis”. Protams, jārēķinās ar to, ka pamatā sarunu šovs pieder izklaides žanram, kaut gan tajā tiek aplūkotas nopietnas tēmas. Tāpēc raidījumam jāpiesaista skatītāju uzmanība. “Tā ir mūsu savdabība, un bieži vien raidījuma formāts nopietnas tēmas ļauj parādīt daudz vieglāk. To nevarētu izdarīt krunkās savilktu pieri un iejūgušies arklā,” pārliecināta Aina. Protams, ir morāli ierobežojumi, kurus viņa uzlikusi pati sev, aicinot raidījuma dalībniekus būt atklātiem kameras priekšā.
Vai viss populārā raidījuma vadītāju apmierina? Protams, nē. Nesen saņemta skatītāju kritika, ka raidījumā viņa esot samākslota, pret sarunu biedriem izturoties kā pret maziem bērniem. Tas izpaužoties žestos, runas tonī un emocijās. Ar kritiku jārēķinās. Tomēr Aina uzsver, ka viņas pamatprofesija ir psihoterapija, un tai ir zināmi standarti. Balss, kuru dzirdam no televīzijas ekrāna, nav mākslīgi radīta. Tāda viņa ir arī ikdienā.
Nesen raidījumā Ainai piedāvāts mācīties indiešu un vēderdejas. Viņa piedāvājumam atsaucās viegli un nepiespiesti. Vai Aina ātri piekrīt tam, ko varētu nosaukt par avantūru? (Smejas.) Tik vienkārši nav. Iemācīties tās dejas bijis viņas sens sapnis. Tajā pašā laikā, neskatoties uz “dzīves azartu”, viņa ilgi apsver piedāvājumu. “Man svarīga drošība. To prognozēju pati, nevis, piemēram, rīt kāds var mani paraut doties līdzi slēpot uz Alpiem,” tā Aina.
***
Aina Poiša
– Dzimusi Rucavā, pie pašas Lietuvas robežas, 1957. gada 20. maijā
– Līdz vidusskolas absolvēšanai dzīvoja un mācījās Liepājā.
– Tumšo matu un ādas krāsas dēļ bieži bērnībā nācies citus pārliecināt, ka ir latviete.
– Skolas gados dziedāja korī, dejoja tautiskās dejas un pat baletu.
– Pēc vidusskolas vēlējās mācīties Kultūras akadēmijā, bet netika un iestājās Kultūras darbinieku tehnikumā (tagadējā koledžā).
– 70. – 80. gados strādāja par dziedātāju un pat ierakstījusi albumu.
– Tad iestājās Mūzikas akadēmijā, kur studēja režiju, paralēli strādājot par humanitāro priekšmetu skolotāju un vadot jauniešu teātra studiju skolā.
– 90. gados sāka strādāt Ģimenes centrā, sākumā par jauniešu dzīves konsultanti, bet pēc četru gadu mācībām ģimenes psihoterapijā joprojām strādā par ģimenes psihoterapeiti.
– 2004. gadā viņai piedāvāja vadīt sarunu šovu, un jau septembrī sākās tā filmēšana.
– Pateicoties dzīvespriekam un neizsmeļamajai enerģijai, iemantojusi iesauku “Duracel baterija”.
– Laimīga ģimenes dzīvē, precējusies jau vairāk nekā divdesmit gadu, ir dēls.
– Ikdienā brauc ar 1997. gada izlaiduma 2 litru motora tilpuma un 94 zirgspēku automašīnu “Honda CRV”.
