Pārdomas izraisījis krievvalodīgo paziņojums par karagājiena uzsākšanu pret latviešu valodu.
Pārdomas izraisījis krievvalodīgo paziņojums par karagājiena uzsākšanu pret latviešu valodu. Tā organizatore Tatjana Ždanoka aizguvusi Mahatmas Gandija ideju par indiešu nevardarbīgo (ahimse) pretošanos pret angļu kolonizatoriem, kas panāca Indijas neatkarību. Bet ko vēlas T.Ždanoka? Vai Latvijas atbrīvošanu no latviešiem un jaunu leģitimētu okupāciju?
Aicinājums organizēti nelietot latviešu valodu ikdienā, pat nesasveicinoties latviski, ignorējot aizsākto naturalizācijas procesu, nonievāt integrāciju, izskan, kaut arī Eiropas Savienības (ES) komisārs van der Stūls un viņa kanceleja Valsts valodas likumu atzinusi par atbilstošu ES prasībām. Par tādu to neatzīst T. Ždanoka un pasludina nevardarbīgu karagājienu. Sākotnēji pret latviešu valodu un latviešiem – integrācijas ceļa piedāvātājiem. Integrācija ir to cittautiešu dzīvesveids, kas palikuši Latvijā pēc neatkarības atjaunošanas, pēc pusgadsimta ilgās okupācijas. Plašāk, praktiski integrācija nozīmē attiecību sakārtošanu, atjaunošanu, atrašanu, daļu apvienošanu vienā veselā sistēmā. Taču T.Ždanoka šo procesu saprot kā asimilāciju, vienas tautas saplūšanu ar otru, pārņemot tās valodu, paražas un tā tālāk.
Nevardarbīgā pretošanās (ahimse) ir apspiesto tautu cīņas veids, partizānu karš, kaitēšana pretiniekam ar visiem paņēmieniem, kuru rezultāts ir naidīgās varas graušana, bet tās cēloņi paliek apslēpti. Veiksmīgas darbības rezultātā šie insurgenti kļūst par milzīgu, briesmīgu spēku, kas līdzīgs vīrusu infekcijai organismā. Acīmredzot tiks atvērti organizēti kursi insurgentu sagatavošanai, un tad tikai sāksies tā sauktā nevardarbīgā pretošanās, pretošanās bez tieša fiziskā spēka lietošanas.
Nevardarbīgās pretošanās taktika un metode savu kulmināciju sasniedza M.Gandija darbībā. Šī cīņas stratēģija deva rezultātus – Indijas neatkarību no angļu koloniālisma. Vai T.Ždanoka nepretendē uz Latvijas atbrīvošanu no latviešu valodas, valsts likumiem, valsts pastāvēšanas vispār? Ko vēlas «T.Ždanoka un Co»? Varam tikai minēt, šad tad redzot viņas nelabu vēstošo seju TV un dzirdot draudošos vārdus un sentences Latvijas Radio. Vai viņi vēlas izveidot Latvijas teritorijā iekārtu, kurā nebūtu latviešu un viņu institūciju, lai darbotos kāda krievvalodīgiem pieņemama sistēma, kurai nebūtu sakara ar pagātni un padomju kolonizāciju?
Tas ir sadisms, kas vērsts pret etnosu vai pat veselu tautu. Tā ir patopsiholoģiska parādība, kuru zinātniski definē kā «nenormālu tieksmi nežēlīgi rīkoties, tieksmi mocīt, tīksmināšanos par citu ciešanām» (sk. Svešvārdu vārdnīcā, kr. val. izd. g.1954., 618. lpp.). Vārds «sadisms» iegājis literāri zinātniskajā apritē no franču rakstnieka marķīza F.de Sada (1704 – 1814) uzvārda, kas savos romānos aprakstījis baudas iegūšanu, otram sagādājot fiziskas ciešanas. Sadisms T.Ždanokas rīcībā saskatāms viņas darbības vispārcilvēciskajā orientācijā apmierināt savas vajadzības pretoties sev un saviem līdzīgi domājošiem par labu pēc principa: jo sliktāk viņiem, jo labāk mums. Pēc speciālistu domām (sk. E.V. Zeigarniks Patopsiholoģija, kr. val. izd., 1976., 179. – 211. lpp.), sadisms ir personības noārdīšanās process, kura aizsākums meklējams vajadzību un motīvu izmaiņās.
T.Ždanokas gadījumā ar latviešiem, viņu valodu, valsti, kultūru, tradīcijām, pat folkloru un tā tālāk viss šķiet nenormāls no «homo sovieticus» redzējuma. Tātad vajag izolēties no nepatīkamā. Sākt nevardarbīgu, tas ir, juridiski netveramu un tiesiski nepierādāmu, rīcību – nevardarbīgu pretošanos ar visiem līdzekļiem, kas tieši nav definējami likuma pantos. Pēc speciālistu domām, šis «pārejas» materiāls dažos gadījumos dod iespēju izanalizēt ne tikai pašas izmaiņas, bet ļauj izsekot šo izmaiņu procesiem un to veidošanās hierarhijai, tas ir, kā top patoloģija, kā rodas sadisms un kā tas pāraug etnosadismā, tas ir, sadismā, kas saistīts ar piederību pie kādas tautas.
Etnosadisms ir baudas, gandarījuma veids, kas iegūts, par tā objektu izvēloties tautu. Civilizācijas vēsture mums sniedz divus šā sadisma paveidus – šovinismu un nacismu. Šovinisms – cēlies no franču grenadiera Šovina (Chauvin) uzvārda, kas bijis dedzīgs Napoleona iekarošanas politikas piekritējs citu tautu vajāšanas, apspiešanas, neiecietības, privilēģiju un izņēmuma… sludināšana, kā arī nacisms vai fašisma veida teroristiska…
Etnosadisms – tā šoreiz var nosaukt T.Ždanokas iecerēto nevardarbīgās pretošanās topošo programmu. Šo slimību nevar ārstēt ar saukļiem vai pārmetumiem un speciālu konferenču organizēšanu. To nevar ārstēt ar administratīvām metodēm, tā slēpjas indivīda un to grupu, etnosa motīvos, tas ir, darbības dzinējspēkos – viņu «kāpēc», «kādēļ» un nelabvēlīgās (viņiem) izmaiņās. Šīs izmaiņas daļai krievu sākās ar Latvijas neatkarības atjaunošanu un ekspansīvā padomju cilvēka, kas dzīvoja pēc principa «kur labi, tur tēvija», kas līdz tam bija valdījis, privilēģiju zaudēšanu.
Līdz tam, tas ir, līdz Latvijas juridiskās neatkarības atgūšanai, krievvalodīgais jau ar savu klātbūtni vien noteica, kādā valodā runāt. Tā tas notika, piemēram, LLA oficiālajās sanāksmēs, kur toreizējais rektors Oļģerts Ozols jutās pavisam neērti, lauzīdamies krievu mēlē, kas viņam nepadevās, jo teorētisko mehāniku, kurā viņš bija augsta ranga speciālists, bija apguvis nekrievu valodā.
Līdz ar Latvijas Tautas frontes atklātas darbības uzsākšanu bija atklāti jāiepazīstas ar terminiem «okupācija», «represijas», «genocīds», ko pusgadsimta, tas ir, divas paaudzes, pārdzīvoja latvieši.
Pārkrievošana notika ar saukli «padomju cilvēks», kuram neeksistēja jēdziens «tēvzeme». Toreiz viņiem bija labi, viņi saņēma jaunus dzīvokļus vai deportēto dzīvokļus ar visu iekārtu. Tāpat laukos ieņēma uz Sibīriju deportēto saimniecības ar dzīvo un nedzīvo inventāru. Un uz ielas, pavērojot garām ejošos vai grupās stāvošos, varēja nekļūdīgi pateikt, «kas ir kas», «blata» pilsoņus – pēc viņu importa apaviem un mēteļiem. Tagad visas privilēģijas un «blati» zuduši. Kas vainīgs? Iedzimtais latvietis, kas prot vismaz trīs valodas kaut vai sarunu līmenī un prasa, lai nepilsonis sarunātos ar viņu latviešu valodā. Vai tas ir daudz? Vai tas ir pazemojoši? Vai tā ir mazākumtautību tiesību diskriminācija?
Tā nav nedz diskriminācija, nedz asimilācija, bet tikai elementāra, civilizēta kopdzīves forma. Daļa krievvalodīgo, sevišķi jaunieši, to sapratuši gan pirms vairākiem gadiem. Viņi spēj integrēties, sadarboties. Viņu bērni apmeklē latviešu skolas. To saprot krievu inteliģence ne tikai Latvijā. Tā saprot akadēmiķu Andreja Saharova un Dmitrija Ļihačova atstāto mantojumu, ka «vispesimistiskākā mācība – tas ir marksisms: tas uzskata, ka esamība nosaka apziņu, ka matērija ir primāra, apziņa – sekundāra. Turklāt viss, kas pastāv, ir esamības noteikts un bez matērijas palīdzības apziņa nekā nespēj izdarīt». «Tas ir marksistiskais pesimisms. Neesiet marksists,» atgādina D.Ļihačova domu ievērojamais krievu rakstnieks Daniils Graņins laikrakstā «Argumenti i fakti» (Nr.37, 2000., 3. lpp.). Vai Tatjana Ždanoka nelasa nopietnus rakstus un neseko pārvērtībām? Vai nezina patiesību: «Pastāvēs, kas pārvērtīsies» (Rainis.) Vai nebūtu laiks atbrīvoties, pārvērtēt arī etnosadismu, vai arī tas ir ieaudies matērijā hromosomu līmenī?
