Katram dzīvē sava vieta. Vienkārša patiesība, kas profesionālajā darbībā pienākumu un «tā vajag» nastu palīdz nest ar prieku un vieglumu, pārliecināts autoservisa SIA «Parūķis Plus» vadītājs Uldis Rozenštrauhs. Viņa ikdiena paiet netīrām rokām.
Katram dzīvē sava vieta. Vienkārša patiesība, kas profesionālajā darbībā pienākumu un “tā vajag” nastu palīdz nest ar prieku un vieglumu, pārliecināts autoservisa SIA “Parūķis Plus” vadītājs Uldis Rozenštrauhs. Viņa ikdiena paiet netīrām rokām.
Līdz ar automašīnu gūzmu, kas pārņēmusi mūsu ielas un garāžas, neiztikt bez iespējām savus “dzelzs mīluļus” apkopt un sakārtot. Autoservisu ļaudis ir aizņemta tauta. Mūsu tikšanās laikā Uldim pat vairākas reizes zvana, un es neviļus esmu lieciniece sarunām, kuru saturu, godīgi sakot, līdz galam nesaprotu. Viņiem ir sava valoda, sava aroda būšanas un nebūšanas, no kā atkarīga katra autovadītāja labsajūta.
Vecā kaluma vīri
Ulda interese par auto lietām neradās no zila gaisa. Automehāniķa stāstā liela nozīme ir tēvam. “Viņš bija tehnisks cilvēks. Kaut nebija speciāli mācījies, krievu laikos visu darīja pats. Mašīnu (mums tajā laikā piederēja moskvičs) uz servisu nedzina. Jelgavā tad vispār darbojās tikai viens,” stāsta U.Rozenštrauhs, atklādams to lielo pievilkšanas spēku, kas staroja no garāžām. Pirms gadiem tā bija sava, īpaša, pārsvarā veču pasaule. “Jau pusaudzis būdams, gāju palīdzēt skrūvēt, darbojos ar mopēdiem un močiem. Tajā laikā garāžu kooperatīvos vīri nāca kopā, pārsprieda tehniskās lietas, iedzēra šņabi. Toreiz neviens neskrēja – visiem bija vairāk laika. Man, jaunam esot, lielu gandarījumu sagādāja, ka varēju pateikt un parādīt lietas, ko veči nezināja, ka atnāk veci vīri un jautā pēc padoma. Tas tēva nopelns, jo es biju visur klāt un redzēju, ko viņš darīja,” atklāj nu jau autoservisa vadītājs.
Tomēr, pamatskolu beidzot, profesionālās izglītības apguve Uldim aizgāja nedaudz citās sliedēs. “Jaunieši tajā laikā ir ļoti nenoteikti, pats nezini, ko gribi. Šķiet, iespēju ir tik daudz! Vecāki arī īpaši nebīdīja,” atzīst U.Rozenštrauhs. Dzīve gan saliek visu pa plauktiņiem. “Kad mācījos, nevarēju paiet garām nevienām darbnīcām. Pa vakariem uzturējos tur. Manā ceļā trāpījās vecmeistari, kā es gribētu viņus nosaukt. Iemācījos špaktelēt un skrūvēt motorus,” stāsta Uldis, ar zināmu nostaļģiju secinot, ka tajā laikā viss bijis vienkāršāks un pamatīgāks gan mašīnās, gan cilvēku attieksmē. “Nebija darba, ko nevarētu paveikt. Valdīja devīze – nav dzelža, ko nebūtu iespējams sataisīt. Vecā kaluma meistari bija goda vīri!”
Azarts organizēt jaunas lietas
Profesionālo darbību autoservisā Uldis sāka 1991. gadā, kad Latvija bija lielo pārmaiņu griežos. Līdz ar neatkarības atgūšanu vērās vaļā Rietumu tirgus, piedāvājot jaunas iespējas arī auto pasaulē. Ielās sāka parādīties aizvien vairāk ārzemju mašīnu, tāpēc nācās pielāgoties jaunai apkopes un remonta specifikai. Rezerves daļu biznesam tie bija zelta laiki, atzīst U.Rozenštrauhs, kurš strādāja servisā “Freibi”. “Tad servisi vēl nebija saradušies kā sēnes pēc lietus. Jelgavā darbojās kādi trīs četri. Galvenokārt no Vācijas ievestās mašīnas gan bija vecas, bet rūpīgi uzturētas. Tas bija ļoti labs laiks – varēja nopelnīt,” atceras Uldis.
Ideja par savu biznesu automehāniķim radās pēc diviem gadiem, kad “Freibi” piedzīvoja pārmaiņas. “Es biju jauns, bet man līdzās strādāja divi stipri un pieredzējuši meistari. Piedāvāju viņiem kopā veidot servisu. Man patīk organizēt jaunas lietas, tajā ir azarts. Tad bija cilvēki, uz kuriem varēju paļauties. Tagad izaugusi cita paaudze. Trūkst noteiktības un zudušas vērtības. “Vīrs un vārds” daudziem vairs nav svarīgi. Es jau arī nesaku, ka viss sanāk, kā solīts. Gadās paņemt vairāk darba, ko nevaru izpildīt, bet vienmēr jāgrozās tā, lai būtu labi klientam un man.”
Darbam jābūt sirdslietai
Lai arī pieprasījums pēc automehāniķu pakalpojumiem ir liels, servisos notiek “stīvēšanās” par labiem meistariem. Vecie galvenokārt sākuši savu biznesu vai mainījuši profesiju, jo “tā vien liekas, ka šī ir ļoti ienesīga lieta, tomēr nopelnīt nav viegli,” atzīst Uldis, bet ar jaunajiem gadās dažādi. “Daudzi negrib nopūlēties, te ar melnām rokām jāstrādā. Servisiem arī nav nekādas īpašas intereses ņemties ar jaunajiem, jo viņiem pašiem bieži pietrūkst intereses. Gadās, ka jaunietis atnācis vien pienākuma pēc, bez praktiskām zināšanām, jo skolās galvenokārt māca teoriju, kas nav saistīta ar reālo situāciju servisā. Kas neatlaidīgs, no tā var sanākt – tas atkarīgs no rakstura. Pie manis pat bijuši jaunie, kas skrūvējuši motorus uz “uh”. Labam mehāniķim profesijai jābūt sirdslietai. Darbs jāveic ar prieku,” pārliecināts servisa vadītājs.
Vajadzīga diplomātija
Servisā jāstrādā ne tikai ar dzelžiem, bet galvenokārt ar cilvēkiem. Klienta apmierinātība ar pakalpojumiem ir būtiska, lai biznesā veiktos, tāpēc jāmāk sadzīvot un sastrādāties. “Pazīstu daudzus meistarus, kuri, piemēram, nevar izturēt, ja klients stāv aiz muguras un skatās, kā viņš strādā, uzdod muļķīgus jautājumus un aizrāda, ka nedrīkst darīt tā vai šitā, kaut praksē ir dažādas metodes.
Tajos laikos man pašam gadījies tā, ka nezini, kas par cilvēku iebraucis servisā. Iespējams, no kriminālās pasaules. Nedrīkstēju izdarīt neko nepareizu. Tā ir liela atbildība,” stāsta Uldis, atklājot, ka viņam nav kauns nevienam acīs skatīties. “Ja nevaru, tad pasaku!”
Servisa vadītājs novērojis, ka īpašnieki par saviem auto rūpējas. “Vienmēr bijuši tādi, kas brauc līdz pēdējam, bet viņi ir mazākumā. Daudziem arī vajadzētu servisā iebraukt biežāk, kamēr nav radušās lielākas problēmas, tomēr tagad nāk diezgan jaunas mašīnas, kuras “uzpasē”,” viņš stāsta.
