Pirms brauciena uz Viļņu par šo pilsētu nezināju īpaši daudz, vienīgajai saistībai ar to bija vairāk toponīmisks raksturs – Rīgā divarpus gadu nodzīvoju Viļņas ielā.
Pirms brauciena uz Viļņu par šo pilsētu nezināju īpaši daudz, vienīgajai saistībai ar to bija vairāk toponīmisks raksturs – Rīgā divarpus gadu nodzīvoju Viļņas ielā.
Vēl bija lietuviešu rakstnieces, «Ceļojuma uz Šambalu» autores Jurgas Ivanavskaites intervija žurnālam «Rīgas Laiks», kur Indijas apceļotāja izteica vēlmi, lai viņas pelni pēc nāves tiek izkaisīti Viļņas baložiem. Ja neskaita dzirdēto par Viļņas džeza un teātra korifejiem, tas arī bija gandrīz viss.
Iebraucot Dienvidbaltijas citadelē, pirmais, ko sajūti, ir atvērtība, vairāk dienvidiem raksturīgs rosīgums uz ielām, īpaši naktī – uz Ģedimina prospekta, kas ir svarīgākais pilsētas naksnīgā «hepeninga» placdarms. Otrais – liela daļa braucēju pilnīgi ignorē ceļu satiksmes noteikumus. Šķiet, par pilsoņu naktsmiera sargāšanu Viļņā atšķirībā no snobiskās Rīgas, kurai par skaļu likās Vjačeslava Mitrohina spēlētais rokenrols, īpaši neviens neuztraucas.
Starp citu, krogos un kafejnīcās atskaņot mūzika patīkami atšķiras no «nežēlīgajiem popšiem» Rīgas tavernās. Daudz tiek spēlēts Džordžs Maikls, viesnīcas kafejnīcā no rīta dzirdam «Meiteni no Ipanemas» lietuviski un nospriežam, ka nemaz tik slikti neizklausās. Patīkamākais muzikālais pārsteigums, protams, ir lietoto kompaktdisku veikals kādā no vecpilsētas pagrabiem, kurā var iekļūt pa šauru, zemu eju.
Atvērti Viļņā ir ne tikai cilvēki, bet arī dažnedažādie kioski, kuros var nopirkt visu, ko sirds vēlas vai nevēlas. To pašu var teikt par kafejnīcām, kuras mūsu atbraukšanas laikā aizpildījuši nez no kurienes uzradušies Itālijas armijas karavīri ar spalvām pie cepurēm. Sākumā mēs viņus noturam par leišu zemessardzi, taču pamanām uzšuves ar saulainās Itālijas karoga krāsām. Tumšmatainie itāļi pamatīgi uzjundī visu vecumu Viļņas daiļā dzimuma prātus, un saulaino piektdienas novakari sāk piepildīt visnotaļ hemingvejiskas noskaņas. Taču tas ir tikai sākums.
Iestājoties krēslai, Ģedimina prospektu sāk piepildīt raiba publika, kuru nogurdinājis kārtējās nedēļas darbs, un tā vēlas atpūsties. Tur savu naudu atbrauc notriekt Lukašenko nogurdinātie Baltkrievijas bagātnieki, netrūkst poļu un, kā jau minēju, itāļu zaldātu. Satiekoties dienvidiem un austrumiem, emocijas sit augstu vilni, un īsi pēc pusnakts ikpiektdienas bakhanāliju dalībnieki bariņos dodas mājup, dziedādami lietuviešu tautas un estrādes dziesmas.
Vēl viena Viļņai raksturīga iezīme ir ķīniešu un korejiešu restorānu un kafejnīcu pārdaudzums. Tās ik uz soļa var iztālēm atpazīt pēc sarkanajām lampām, kas šūpojas septembra vējā.
Ar skaudību var nolūkoties gaumīgumā, ar kādu Viļņā tiek organizēta izklaide. Pilsēta nav daudznacionālāka par Rīgu, taču tur uzreiz jūtama multikulturālās pasaules elpa, demokrātiska līdzāspastāvēšana. Rīgā drīzāk – relatīvi norobežota latviešu un cittautiešu kultūras telpa. Gadsimtu un gadu tūkstošu mijā aktuālākais jautājums laikam būs, kurš no abiem starpkultūru attiecību veidiem nākotnē izrādīsies dzīvotspējīgāks. Konkurence kultūras jomā ir ne mazāk sīva kā ekonomikā. Lai arī kā mums to negribētos atzīt, bet, sacenšoties par Baltijas kultūras galvaspilsētas godu, Rīgai diemžēl ir reālas izredzes zaudēt.
—
«Ceļošana ir dzīves augstskola. Jo vairāk ceļojam, jo vairāk apzināmies, cik maz mēs zinām. Vēlme vairāk uzzināt uztur mūsu dziņu ceļot – arvien tālāk, arvien biežāk, nezināmās zemēs, svešās kultūrās. Līdz kļūst par kaislību.»
Džeimss Krogzemis
