Vēl jaunā gadsimta pašā rītausmā uz brīdi par saskatāmu vīziju kļuva iespēja, ka konvektorus daudzdzīvokļu kastītēs mītošo jelgavnieku dzīvokļos karsēs kompānija no zemes.
Vēl jaunā gadsimta pašā rītausmā uz brīdi par saskatāmu vīziju kļuva iespēja, ka konvektorus daudzdzīvokļu kastītēs mītošo jelgavnieku dzīvokļos karsēs kompānija no zemes, kur brūvē iekšķīgi sildošo burgundieti – Francijas koncerns “Dalkia International”.
Kopš neveiksmīgajām sarunām daudz ūdeņu aiztecējis, bet milzu rēķinu virvēs saistītie pilsētnieki, ieraugot skaitļus atsūtītajās veidlapās, tūkstošiem reižu saķēruši galvas vai citas dzīvībai svarīgas vietas, kamēr pilsētas “papuči” pamanījušies norobežoties gan no vairāk nekā miglaino rēķinu satura (pietrūkst vien ailes “maksa par rēķina saņemšanu”), gan no siltumapgādes jautājumiem, kas tiem gadiem bijuši kā šķērsām iesprūdis kauls nevarīga suņa rīklē.
Patlaban, šķiet, noslēdzies viens aplis un sācies nākamais. Pēc noteiktu aprindu ļautiņu “iekošanās” ar siltumapgādi saistītajos kumosiņos un pilsētmēra Andra Rāviņa verbālās vīzijas – par pilsētniekiem gaidāmo izdevīgumu līdz ar “siltumtrubu” iznomāšanu – nepiepildīšanās pie durvīm atkal stāv tā pati “Dalkia” ar citu naudas maisu.
Savāda gan ir neziņa, kādā tiek īstenots šis darījums – par daudzu tūkstošu jelgavnieku dzīvi ietekmējošu jautājumu “neko nezina” pat atbildīgais vicemērs, kamēr viņa “kaut ko dzirdējušais” priekšnieks devies mīt plašo Krievzemi.
Arī par tādiem “sīkumiem” kā franču firmas iecerētie plāni attiecībā uz siltumapgādi Jelgavā netiek izdvesta ne zilbe – joprojām miglā tīts, kas īsti sagaida pilsētniekus un viņu makus. Vai visas neziņas maskas gluži kā pusnaktī kritīs tikai nākamajā apkures sezonā?
