Pirms dažiem gadiem pazīstams Latvijas Televīzijas žurnālists kādu itin jancīgu toreizējā un tagadējā Latvijas premjerministra Aigara Kalvīša domu graudu komentēja ar vārdiem – mēle sāka kustēties, kad smadzenes vēl nebija paguvušas iesilt.
Pirms dažiem gadiem pazīstams Latvijas Televīzijas žurnālists kādu itin jancīgu toreizējā un tagadējā Latvijas premjerministra Aigara Kalvīša domu graudu komentēja ar vārdiem – mēle sāka kustēties, kad smadzenes vēl nebija paguvušas iesilt. Iespējams, politiķa kunga uztveres un verbālais mehānisms vai “bazāra filtrs” atkal sastapies ar kādu medicīniski tehniska rakstura informācijas uztveres vai novades problēmu, vismaz par to liek domāt viņa tikko paustais uzskats, ka “pašlaik Latvijā var nopelnīt tikpat, cik Īrijā, tādēļ nav nepieciešams pamest valsti peļņas nolūkos”.
Varens atklājums, tikai šķietami vairāk vērsts uz to, lai īstenotu labi zināmo teicienu par suni, kam pašam sava aste jāceļ, ja vien tāda ir. Šeit būtu jāatgriežas pie nu jau teju deviņus gadus senajiem premjera maizespartijas vīzijveida solījumiem astoņu gadu laikā panākt, lai divi strādājošie varētu atļauties izaudzināt un izskolot trīs bērnus, tālejošos plānus iemūžinot arī Tautas partijas (TP) logo, ko ikdienā nēsāt pie satraukumā no izgāšanās trīsošajām sirdīm. Termiņš nu jau krietnu laiku kā “notecējis”, bet līdz diženās vīzijas “konvertācijai” reālajā dzīvē, šķiet, vēl patālu. Nez, vai premjers kādreiz maz dzirdējis par Lensterā un citās tālajā specifisko stabuļu un “Guinness” alus zemes provincēs dzīvojošo letiņu ironisko repliku, ka TP savu solījumu “izpildījusi”…, tikai ar nosacījumu, ka šie “divi strādājošie” mīt Īrijā.
Tiesa gan, Kalvīša “secinājums” interpretējams diezgan plaši. Ja minēto vīziju reducētu tikai uz biznesmeņu un politiķu kārtu, varētu uzskatīt, ka TP “mērķi sasniedza”, vēl neiekļūstot Saeimā, kas zina, varbūt pat dažus gadus pirms partijas dibināšanas. Tādā gadījumā katram teju badā mirstošam pensionāram vai trūkumā dzīvojošai ģimenei lielisks pretarguments būtu paša premjera omulīgais veidols – sak, ko jūs, mīļie draugi, paskatieties uz mani, nekāda bada taču nav!
Latvijā pašlaik izveidojusies unikāla situācija, kad ienākumu līmeņa ziņā ar deputātiem spēj sacensties pat deficītie būvstrādnieki. Tomēr būtu jāņem vērā, ka normālā valstī vidusslāni, uz ko pirmām kārtām jāattiecina iepriekš minētā “oranžo” vīzija, neveido vis lieluzņēmēji un valsts politiskā krējuma smagsvari, bet gan inteliģence un vēl vairāku krietni “piezemētāku” profesiju pārstāvji. Šajā ziņā premjers var droši nostāties pretī spogulim un spļaut no visa spēka, jo iztikšanas problēmu kontekstā tradicionāli piesauktās strādājošo grupas – vidējais medicīniskais personāls, pedagogi, likuma sargi un citi – piedzīvojušas drīzāk finansiālu “piesmējienu”, ne atalgojuma palielinājumu līdz cilvēka cienīgam līmenim.
Pēc visa spriežot, izpildvaras pirmajai personai ir zināmas grūtības arī saņemt korektu informāciju – oficiālā pozīcija joprojām ir tāda, ka peļņas un labākas dzīves nolūkos Latviju pametis ar pieciem cipariem rakstāms cilvēku skaits, kam pašlaik vēl spēj ticēt tikai vai nu naivs ideālists, vai zvērināts Kalvīša valdības fans. Turklāt, lai gan sabiedriskās domas aptaujās izkristalizējies viedoklis, ka aptuveni piektdaļa izjautāto respondentu plāno tuvākajā laikā “pakot koferus”, premjers mierīgi apgalvo – “nav tādas informācijas”.
Varbūt pēc “pretinflācijas plāna” un aicinājuma “krāt” (lai barotu inflāciju un nopelnīto padarītu nevērtīgu) skaļās izgāšanās beidzot visiem “nezinīšiem” būtu pienācis laiks pabāzt degunu pār mēness malu un paskatīties, kas un kā te apkārt notiek. Bet laikam jau šādi rīkoties kavē jaukā pašapmierinātības izjūta, kas līdz ar slēpšanos no realitātes kairina receptorus vēl tīkamāk nekā Skopumfīlda cepumu fabrikas radītā smarža Nosova grāmatā.
