Oktobrī, kad tālajā Spānijā aktīvā tūrisma sezona jau pierimusi, jo iestājies vēsāks laiks (gaisa temperatūra noslīdējusi nedaudz zem 30 grādu atzīmes), pulciņš Jelgavas skolotāju un citi interesenti devās neaizmirstamā braucienā uz Spāniju.
Oktobrī, kad tālajā Spānijā aktīvā tūrisma sezona jau pierimusi, jo iestājies vēsāks laiks (gaisa temperatūra noslīdējusi nedaudz zem 30 grādu atzīmes), pulciņš Jelgavas skolotāju un citi interesenti devās neaizmirstamā braucienā uz Spāniju.
Rīga, Lietuva, Polija, Čehija, Vācija, Francija, Spānija, Itālija, ielūkoties Āfrikā – tik daudz 15 dienās redzēt nav joka lieta, sajūsmināta stāsta skolotāja Ilvija Bondare.
Protams, tādās reizēs netrūkst jautru piedzīvojumu un neaizmirstamu atgadījumu. “Spānijā ir vairākas vietas, ko noteikti vajag apskatīt. Vēršu cīņas gan nenotika, jo nebija tūrisma sezonas, taču mums bija iespēja iepazīties ar “lauvas rēcienu” Barselonā Grāfa Guella parkā. Gide stāstīja, ka agrāk tajā teritorijā ganījušās lauvas. Plēsoņu aura parkā saglabājusies vēl šodien. Mazliet dīvainas izjūtas jau bija, īpaši tad, kad pēkšņi man pie auss atskanēja skaļš lauvas rēciens. Bailēs pamiru, kājas kļuva kā izvārīti makaroni. Arī blakus stāvošie ceļojuma biedri pārbijās, bet, kad apjautām, ka esam dzīvi, pamanījām, ka lielais rēcējs bija mūsu autobusa šoferis. Visā noraudzījās arī kāds japāņu tūrists, kuram no rokām pat izkrita fotoaparāts (labi, ka tas bija iekārts kaklā). Iespējams, ceļojuma firmas par tūristu apskates objektu “iedzīvināšanu” padomājušas jau laikus, šoreiz līdzēja šoferītis. “Lauvas rēciens” atmiņā paliks uz ilgu laiku,” stāsta Ilvija.
Viņa atzīst, ka spāņi ir ļoti laipni un jauki. Piemēram, Ilvijas ceļasomā sagūla kāda tirgotāja dāvinātās piemiņas veltes – spāņu nacionālā tērpa svārki, plecu lakats, platmale. “Es viņam vienkārši iepatikos. Biju pārsteigta, bet spāņi zināja, kas ir Latvija, viņi zināja Rīgu un bija ļoti laipni pret mums. Tikai meitenes, kas staigāja vienas (ne kopā ar vīrieti) gan apcēla. Arī man vairākkārt mēģināja izraut somiņu, līdz viens no grupas puišiem skaļi nokliedzās: tā ir mana sieva! No tā brīža man bija miers no spāņu sīkhuligāniem. Viņiem ir uzskats: ja sieviete pa ielu staigā viena, viņu var arī nozagt!” teic Ilvija.
Apskates vērti ir alu cilvēki, kas dzīvo klintīs. Nav grūti uzzināt, cik ģimenē ir bērnu, jo katram klintī izrakta atsevišķa istaba.
No spāņu virtuves noteikti jāpagaršo kaktusi, kas, īpaši apstrādāti, atgādina marinētus gurķus. Ilvija stāsta, ka brīvā dabā kaktusu raut un ēst nav ieteicams, jo tā adatu kodumi ir nežēlīgi – sakostās vietas cilvēka miesā dzīst ilgi un ir ļoti sāpīgas.
Pamēģināt noteikti vajag arī spāņu nacionālo ēdienu – paelju. Turklāt tai līdzīgu maltīti varat pagatavot arī mājās. Lūk, Ilvijas no Spānijas atvestā recepte.
Valensiešu paelja
Nepieciešama panna, kas nepiedeg, vēlams – ar rokturiem. Derēs arī karstumizturīgais stikla trauks. Porcija 6 cilvēkiem:
600 g vārītu rīsu,
480 g truša gaļas,
400 g vistas gaļas,
24 gliemeži vai lielas garneles,
180 g sagrieztu tomātu,
180 g olīveļļas,
pupiņas (var izmantot konservētas),
safrāns (Latvijas lielveikalos iegādājama paeljas mērce).
Pannā ielej eļļu, pievieno sāli un uzkarsē. Tad traukā kārto truša un vistas gaļas gabaliņus, cep uz lēnas uguns. Kad gaļa mīksta, pievieno pupiņas un atkal nedaudz pacep, pievieno gliemežus vai garneles. Klāt liek sagrieztus tomātus un garšvielas. Aplej ar ūdeni, lai nosedz visu masu. Nemaisot 15 minūšu sautē cepeškrāsnī, pēc tam pievieno rīsus un vāra sešas minūtes. Pasniedz siltu. Gaļas vietā var izmantot arī jūras veltes.
