Uz valsti, kuras attiecībām ar Latviju ir sena vēsture, rajona un reģionālo žurnālistu grupa devās ar lielu interesi.
Uz valsti, kuras attiecībām ar Latviju ir sena vēsture, rajona un reģionālo žurnālistu grupa devās ar lielu interesi. Latvieši allaž bijuši bieži viesi Nīderlandē un otrādi. Ar holandiešiem viņi savstarpēji dalījušies pieredzē arhitektūrā, amatniecībā, kā arī tirgojušies jau 16. gadsimtā. Šoreiz Ārlietu ministrijas sadarbībā ar Eiropas Parlamenta Informācijas biroju Rīgā organizētais brauciens piedāvāja sajust arī Holandes lauksaimnieku ikdienas auru. Tā ir dzīva, vienkārša un vienlaikus netradicionāla, liekot nojaust, cik daudzveidīgs var būt lauku uzņēmēja maizes darbs. Galvenais, laba ideja, kā arī spēja radoši to īstenot un pilnveidot.
Apmeklējām četras atšķirīgas zemnieku saimniecības. Šodien – neliels ieskats divās no tām, bet nākamās nedēļas “Laukos un sētās” – pārējās.
Slauc aitas un ražo sieru
Lai arī galvenās Nīderlandes un Latvijas sadarbības jomas ir tūrisms, uzņēmējdarbība, kultūra un arī lauksaimniecība, diez vai līdz mums nonācis no Jana Brela audzēto slaucamo aitu piena ražotais siers. Pirmajā brīdī varbūt var šķist neticami, ka pienu iegūst arī no vilnas devējām, taču pieredzējušais Holandes saimnieks atzīst to par labu alternatīvu.
J.Brela saime lauksaimniecības virpulī metusies kopā ar dēla ģimeni, un kopīgiem spēkiem izdevies iekopt četru zirgu, 40 slaucamu govju, 40 telīšu un 250 slaucamu aitu lielu ganāmpulku. Darba ir daudz, tomēr lopkopis vairākkārt uzsvēra, ka viņa lauku uzņēmums neesot nekāda paraugsaimniecība. Visi ir vienkārši cilvēki, kas ar nedaudz netradicionālu skatījumu cenšas nopelnīt nozarē, kas tuva sirdij. J.Brels saimnieko kopš 1981. gada, un 20 darba gados atjaunotas ēkas, uzņēmums modernizēts, lai mehanizētās un automatizētās iekārtas arvien vairāk atvieglotu darbu. Tiesa, mantojumā Brela kungs saņēmis ne vien saimniecību, bet arī patiku pret nozari, kurā viņa ģimenes iepriekšējās paaudzes darbojušās 100 gadu.
Par vilnu maksā maz
Jautājām vairāk par aitkopību. Par alternatīvu nodarbošanos govs piena lopkopībai vajadzējis sākt domāt 1984. gadā, kad šajā lauksaimniecības nozarē valstī tika ieviesta kvotu sistēma.
Viena aita gadā dod vidēji 600 litru piena. Savukārt vienam kilogramam siera nepieciešami apmēram seši litri piena. Delikatesi ražo turpat saimniecībā. 80 procentu produkcijas nonāk veikalos, taču sāļganos rituļus ar nātrēm, papriku, ķiplokiem vai bez piedevām var iegādāties arī pie saimnieka mājās.
“Ja aita nedotu pienu, tai būtu maza vērtība,” teica J.Brels. Tiesa, novembrī tiek cirpta arī vilna, par ko maksā gaužām maz – 80 centu kilogramā. Lai gan pirms desmit gadiem cena bija krietni lielāka – divi eiro.
Aitas ražo kādus astoņus gadus, tās esot pienīgas, un arī mazo jēriņu dzemdības parasti norit bez liekām problēmām.
Saimniecībai ir 45 hektāri zemes, tostarp desmit atrodas dabas aizsargājamā teritorijā. Par graudaugiem, kukurūzu un aitām tiek maksātas subsīdijas jeb, kā to dēvē Nīderlandē, prēmija.
Zina, ka 120 000 eiro nekad neatpelnīs
Devāmies uz vēl vienu neparastu lauku uzņēmumu. Tas lika apbrīnā aizdomāties, cik daudz ko var izveidot, par pamatu ņemot vienu atslēgvārdu. Pīta de Meistera saimniecībā šis vārds ir “bite”. Līdztekus mierīgāko pēc dabas Austrijas bišu 50 stropiem uzņēmumā, šķiet, vēl bija viss iespējamais, kas kaut kādā veidā saistās ar bitēm. Pirmām kārtām saimnieks izveidojis veikalu, kur var iegādāties medu, vaska sveces, dažādas rotaļlietas, kancelejas u.c. preces ar bišu attēliem, pat medus saldējumu un daudz ko citu interesantu. Arī interjerā jaušami stropiem, bitēm raksturīgi elementi. Speciāli ierīkotajā konferenču zālītē ikviens apmeklētājs var ko vairāk uzzināt par biškopību, bet skatlogos – arī pavērot medus devējas darbībā.
Pīta de Meistera “Poppendammu” droši var dēvēt arī par veiksmīgu lauku tūrisma saimniecību, jo iekopto sētu gada laikā ierodas apskatīt 80 – 100 tūkstoši apmeklētāju. Puse no tiem esot vācieši. Ieeja ir bez maksas.
Saimnieka skatījums uz lietām ir ļoti savdabīgs. Viņš padomājis par to, kas piesaistīs tūristus, un tie ir ievērojams ienākumu avots, kā arī vienlaikus dos kādu sabiedrisku labumu. Līdzās ēkai Pīts de Meisters ierīkojis zemnieku sētas dārzu ar reti sastopamiem augiem. Tajā un arī siltumnīcās darba apstākļi piemēroti invalīdiem, ko saimnieks labprāt nodarbina. Holandietis arī izšķīries 120 000 eiro ieguldīt saules bateriju projektā (alternatīvs enerģijas iegūšanas veids). Viņš zina, ka šos līdzekļus nekad neizdosies atpelnīt, bet tas neesot svarīgākais. Tiesa, pusi projekta finansēja valsts.
