Lai kādi būtu ierobežojumi, šogad atkal meža nozare ir nosaukusi savus “Zelta čiekura” laureātus. Starp tiem ir arī LLU Meža fakultātes asociētais profesors Ziedonis Sarmulis. Uz lūgumu tikties, lai pastāstītu par sevi lasītājiem, profesors atteic, ka nav jau apbalvots nezin cik augstu. Tomēr galu galā viņš sarunai ar “Ziņām” piekrita.
Doktora grāds 67 gados
Ziedonis Sarmulis LLU Meža fakultātē strādā kopš 1969. gada. Vispirms viņš “mežos” studēja un, kā pats pasmaidot piebilst, izpelnījās Ļeņina stipendiju. Protams, var ironizēt par padomju laika vārdiskajām stipendijām, tomēr Ļeņina stipendiju piešķīra retajam un vismaz Latvijā nevarēja saņemt bez gaišas galvas un centīga darba. Darbu fakultātē Ziedonis Sarmulis sāka kā vecākais inženieris, turpināja kā zinātniskais asistents. 1981. gadā uzsāka pedagoģisko darbu un to turpina vēl tagad. Profesora specializācija ir meža izmantošana, kurā viņš iesaistījās vēlākā profesora Zigurda Saliņa rosināts. “Zelta čiekura” balvas laureāts ir izstrādājis vairāku studiju kursu programmas un arī pašlaik vada studiju kursus maģistra programmā, kā arī konsultē diplomandus un maģistrantus. Profesors ir daudzu bakalaura un maģistra darbu vadītājs, nesen viņa vadībā tika noslēgts doktoranta promocijas darbs par skuju koku celmu ieguves un transportēšanas tehnoloģiskajiem risinājumiem. Kopš 2014. gada Ziedonis Sarmulis ir iesaistījies “Erasmus” programmā, vadot studiju kursus angļu valodā ārvalstu studentiem. Meža fakultātes dekāns Linards Sisenis uzsver, ka nozīmīgu darbu profesors ir ieguldījis studiju kursu prezentācijas materiālu sagatavošanā un aktualizācijā, kas studentiem pieejami LLU e-studijās. Pats savu promocijas darbu “Priedes stumbra komerciālās daļas kvalitāte saistībā ar zarojumu” viņš aizstāvējis 2007. gadā, kad viņam jau bija 67 gadi.
Ziedoņa Sarmuļa viens no tuvākajiem kolēģiem Zigurds Saliņš ir izskaitījis, ka, strādājot LLU, meža zinībās ir skolojis 1826 speciālistus. Arī Ziedonim Sarmulim audzēkņu skaits varētu būt apmēram tāds pats. Starp viņa audzēkņiem ir arī akciju sabiedrības “Latvijas valsts meži” valdes priekšsēdētājs Roberts Strīpnieks un citi lielu meža nozares uzņēmumu vadītāji. Pēdējā laikā studentu skaits ir samazinājies, bet darba jau tāpēc pasniedzējam nav mazāk, vienalga, lasi lekcijas studentu piepildītā auditorijā vai astoņas stundas attālināti vadi nodarbību vienam maģistrantam.
Bija jādodas prom no mājām
Ziedonis Sarmulis ir dzimis vidzemnieks. Viņa dzimtās mājas ir Adulienas pagasta Virši, kur tagad neviens vairs nedzīvo. Laika gaitā Virši ir bijuši pieskaitīti Valkas apriņķim, Cesvaines, Madonas un Gulbenes rajonam. No agras bērnības Ziedonis atceras Otro pasaules karu. Laimīgā kārtā viņa dzimtajā pusē kaujas nenotika. Skolas gaitas Ziedonis sāka 1948. gadā. Augumā nelielais zinātkārais puisēns savulaik tika apbalvots kā Adulienas ciema bibliotēkas lielākais lasītājs. Ziedoni jau no bērnības interesēja tehnika, un, pabeidzis Adulienas–Sveķu pamatskolu, viņš iestājas Ogres Mežrūpniecības tehnikumā, kur tolaik varēja apgūt šofera, traktorista, atslēdznieka profesiju. “Ar darbu būsi nodrošināts visu mūžu,” savu profesijas izvēli pamatoja Ziedonis. Patstāvīgā dzīve Ogrē tolaik laukos augušajam jaunietim bija izaicinājums. “Tehnikumā bija arī tādi puiši, kas ne reizi vēl Rīgā nebija bijuši un patiesi brīnījās, kā viena māja pilsētā var stāvēt cieši blakus otrai,” Ziedonis Sarmulis atceras tā laika jauniešu iespējas. Pēc tehnikuma beigšanas jaunais speciālists tika norīkots darbā Lubānas mežrūpniecības saimniecības Tirzas mežniecībā.
Kāpēc nepamēģināt?!
Bet tad 1961. gada decembrī sekoja iesaukums tolaik puišiem trīs gadus ilgajā obligātajā karadienestā. “Armijas dēļ man mūžs tā pagriezās,” pārdomājot dzīvi, saka Ziedonis Sarmulis. Tur trešajā dienesta gadā izdarīgo, uzticamo, taču arī biklo un kluso latviešu puisi ieteica augstskolu studiju sagatavošanas kursiem, kādi tika rīkoti turpat armijas daļā. “Kāpēc nepamēģināt!? Tos obligātā dienesta karavīrus, kuri plānoja stāties augstskolās, atlaida mājās dažus mēnešus agrāk,” atceroties savu lēmumu, teic profesors. Armijā dienējis Sibīrijā ballistisko kodolraķešu apkalpošanā, kur bija daudz virsnieku un augsts atbildības un reizē arī inteliģences līmenis.
Ziedoņa Sarmuļa dzīvē liktenīgi bija arī tas, ka, iestājoties LLU (tolaik Latvijas Lauksaimniecības akadēmija) Meža fakultātē, viņš uzreiz pirmajā kursā tika nosūtīts uz rudens talkas darbiem Upeniekos, kas tolaik skaitījās Dobeles rajonā. “Mūsu studentu grupa dzīvojām krejotavas mājā, un es ieskatījos krejotavas vadītājas meitā Dzintrā,” stāsta profesors. Viena no pirmajām sarunām jauniešiem bijusi par spaini un aizmirstajām kedām, kas Ziedonim palika Upeniekos pēc tam, kad pirmkursnieku grupa, pabeigusi talkot, atgriezās Jelgavā. Jauniešu draudzībai un mīlestībai veidojoties, bieži vien Ziedonis braucis uz Upeniekiem mācīties. Tur apstākļi bijuši mierīgāki nekā studentu kopmītnē, kur jautrība brīžiem sita pārāk augstu vilni. No Dzintras un Ziedoņa draudzības izveidojās zelta pāris, kuru ģimenē ir izaudzināti divi dēli, aug mazbērni un laulība turpinās jau 56. gadu. “Dzintra mani ir atbalstījusi visu mūžu,” teic Ziedonis Sarmulis. Gan pašam studējot, gan arī sākot akadēmisko karjeru, dzīves apstākļi ģimenei nebija viegli, taču likstas un nedienas ir pārvarētas kopīgi. Īpašs Ziedoņa Sarmuļa mūžā bija atmodas laiks, kad viņš Meža fakultātē aktīvi darbojās Tautas frontē.
“Kolēģi un studenti vērtē Ziedoni Sarmuli kā ļoti apzinīgu, atsaucīgu un izpalīdzīgu cilvēku, uz kuru vienmēr var droši paļauties un kurš neliegs savu padomu, kā arī atbalstīs jaunos, pedagoģiskā darba gaitas sākot,” stāsta dekāns Linards Sisenis. Savukārt meža inženieris Pēteris Baranovskis teic, ka vecie kolēģi un draugi saglabā Ziedoņa rakstītās rīmes, ko viņš parasti pievieno jubileju sveicieniem. Profesors atmet, ka dzeja tā gan neesot. “Stāv un skatās dižkareivis Brencis,/ Vai tas nav tak viņa frencis?” Tur taču nav nekādas dziļākas domas!” vērtē Ziedonis Sarmulis. Tomēr vārdu spēles kā vēl aizvien lielam grāmatu lasītājam viņam nav svešas.
