Nobeigums
Sākums 2. septembra numurā
Kā pievienotā vērtība Spānijas ceļojumam ir Andalūzijas dienvidu robeža ar Vidusjūru, Atlantijas okeānu un Gibraltāru, kur vairāk nekā 400 metru augstumā paceļas kaļķakmens klints, kas kopā ar puskilometru garo smilšaino zemes šaurumu arī veido Gibraltāru – Lielbritānijai piederošu teritoriju, kopā 6,8 kvadrātkilometrus. Paši iedzīvotāji to dēvē par “The Rock” – klints. Tāda maza pilsētvalsts, piecus kilometrus gara un tikai kilometru plata, iedzīvotāji – ap 30 000.
Gibraltāra klints augstums sasniedz 426 metrus virs jūras līmeņa. Tā veidojusies juras laikmetā, pirms aptuveni 200 miljoniem gadu, kad šeit notika Āfrikas un Eirāzijas tektonisko slāņu sadursme. Zinātnieki izpētījuši, ka pēc sadursmes uz ilgstošu laiku Vidusjūra pārtapusi par ezeru un ūdens līmenis tajā stipri krities izžūšanas dēļ. Vēlāk izveidojās pārrāvums, proti, Gibraltāra šaurums, pa kuru Atlantijas ūdeņi ātri piepildīja Vidusjūras baseinu. Gibraltāra šaurums atdala Eiropas valsti Spāniju no Āfrikas valsts Marokas. Antīkajā pasaulē šo vietu dēvēja par Herkulesa stabiem. Gibraltāra šaurums ir ļoti nozīmīgs kuģu ceļš. Tur izvietota arī NATO militārā jūras bāze.
Vēsture un pērtiķi
Gibraltārs ir teritorija ar atvieglotiem nodokļu nosacījumiem, piemēram, šeit netiek iekasēts PVN un citi nodokļi ir visai simboliski. Gibraltāra iedzīvotāji ir Apvienotās Karalistes pilsoņi, bet sevi neuzskata ne par angļiem, ne spāņiem, bet par – gibraltāriešiem un angļu valodā runā ar savu akcentu. Naudas vienība – Gibraltāra mārciņa. Naudu nav nepieciešams mainīt, labāk norēķināties ar karti.
Pastāv viedoklis, ka nosaukums “Gibraltārs” cēlies no arābu pulkveža Tarika ibn Ziada vārda. Viņam par godu Gibraltāra klints tika nodēvēta par “Varoni Tariku” (Djebel al Tarik).
Gibraltārs ir vienīgā vieta Eiropā, kur dzīvo savvaļas pērtiķi – magoti. Vietējais ticējums vēsta, ka Gibraltārs piederēs britiem tik ilgi, kamēr dzīvs būs kaut viens no šiem pērtiķiem. Magoti, berberu makaki, vēl tos sauc par varvarijas pērtiķiem. Vietējie tos biežāk dēvē par apijiem. Magots ir bezastes pērtiķis, tā ķermeni klāj visai bieza dzeltenīgas, dažiem nedaudz iesārtas krāsas vilna, augums 75–80 centimetru pieaugušam pērtiķim, svars 13–15 kilogramu. Mātītes ir nedaudz mazākas. Dzīvo tie aptuveni 20 gadu.
Magotu dzimtene ir Atlasa kalnu reģions, Maroka, Alžīra, Tunisija un tagad arī Gibraltārs. Ir dažādas leģendas, kā magoti nokļuvuši Gibraltārā, bet, ticamāk, ka berberi līdz ar ierašanos Pireneju pussalā līdzi atveduši arī pērtiķus. Jo tajos laikos pērtiķi mauru valdniekiem bijuši kā mājdzīvnieki, gluži kā kaķi. Cita versija, ka tie uz šejieni atvesti jau kartāgiešu vai romiešu valdīšanas laikā. Un tieši Gibraltārā saglabājušies, jo šī teritorija no pārējās vienmēr bijusi it kā izolēta.
Gibraltāra vēsture sniedzas vairāk nekā 3000 gadu ilgā pagātnē. Senie fenikieši un kartāgieši Gibraltāru izmantoja kā kuģu ostu. Romas impērijas laikā klints atradās tās teritorijā, bet pēc impērijas norieta to pārvaldīja dažādas ģermāņu ciltis, piemēram, vandaļi un goti.
Līdz ar islāma izplatīšanos Gibraltārs uz ilgu laiku nonāca mauru īpašumā, kas to iekaroja 711. gadā. Tikai 1602. gadā teritorija pārgāja Spānijas valdījumā, tomēr 1704. gadā to iekaroja britu karaspēks. 1713. gadā pēc Utrehtas miera līguma, ko Spānijai uzspieda Anglija un Francija, Gibraltārs pilnībā tika nodots Apvienotās Karalistes pakļautībā. Gibraltārs ieguva kolonijas statusu 1830. gadā. Savukārt 1967. gadā notika referendums, kur vairākums Gibraltāra iedzīvotāju nobalsoja par to, lai paliktu Apvienotās Karalistes pārvaldījumā. Tas savukārt ļoti būtiski pasliktināja attiecības ar Spāniju. Vairāk nekā 17 gadu Spānija robežu ar Gibraltāru turēja slēgtu. Tikai pēc Spānijas diktatora Franko nāves 1975. gadā un valsts demokratizācijas procesa atjaunota sauszemes satiksme starp Spāniju un Gibraltāru.
Uz Spānijas un Gibraltāra robežu
Izpētījuši maršrutu un kādi dokumenti nepieciešami, lai šķērsotu Spānijas robežu ar Gibraltāru (ES pilsoņu pases un līdz 1. oktobrim der arī ID kartes), jau no paša rīta dodamies ceļā, jo jārēķinās ar to, ka ceļojums aizņems visu dienu. Izrādās, ka pa sauszemi no Spānijas iekļūt Gibraltārā ir visvienkāršāk – nav jāuzrāda Covid-19 sertifikāti vai jāveic testi, kā tas būtu, ierodoties valstī ar lidmašīnu vai kuģi.
Mūsu mērķis ir uzbraukt klintī, kā arī apskatīt vecpilsētu un Eiropas punktu. Gibraltāra dienvidos atrodas “Europa Point” – vieta, kur kontinents pienāk vistuvāk klāt Āfrikai. Saulainā laikā skaidri saskatāmi Āfrikas krasti. Bet, kā jau iepriekš minēju, Āfriku tā arī neizdevās redzēt. Arī no šī punkta ne. Pat ne ar fotoaparāta objektīvu pievilkt, jo atkal migla un dūmaka…
Varenā, iespaidīgā klints ir pirmais, ko pamanām, ierodoties valstī, un ar ilgu skatienu to pavadām prombraucot. Savukārt Gibraltāra radio mums seko – to var dzirdēt, jau sen esot Spānijas pusē un braucot cauri Spānijas pilsētām. Klints viens gals, kas tuvāk Spānijai, slejas augstāk, bet virzienā uz dienvidiem, uz Āfriku, tā noplok. Klints lēzenākajā pusē izvietojusies pilsēta ar ostu, bet otra klints puse ir pilnīgi stāva.
Ierīkot lidlauku tādā klinšainā vietā liekas tikpat kā neiespējami. Tomēr savulaik briti pie pašas Spānijas robežas, kur ir neliels līdzens zemes pleķītis, sabēra jūrā zemi un akmeņus puskilometra garumā, izveidojot skrejceļu lidmašīnām. Autoceļš, kas ved no Spānijas robežas uz klints dienvidgalu, šķērso skrejceļu, izveidojot savdabīgu krustojumu. Tādēļ pirms kārtējās lidmašīnas nosēšanās, līdzīgi kā pie dzelzceļa pārbrauktuves, satiksme uz autoceļa tiek apstādināta, un mašīnas, autobusi, motocikli gaida, kamēr varēs doties tālāk.
Arī mēs pie robežas dabūjām gaidīt garā automašīnu rindā, kas ilgi nekustējās uz priekšu – acīmredzot tobrīd nolaidās lidmašīna. Automašīnu ir iespējams novietot arī kādā no stāvlaukumiem pie robežas un to šķērsot kājām. Daudzi tā arī darīja, bet mēs izvēlējāmies braukt. Dokumentus mums pārbaudīja divreiz – gan Spānijas, gan Gibraltāra robežsargi. Automašīnas salonā neielūkojās. Spāņi parasti mūsu valsts nosaukumu neizrunā, lietojot anglisko “Latvia”, bet gan franču “Lettonie,” bieži vien jaucot ar Lietuvu, ko dēvē par “Lituanie”.
Aiz skrejceļa sākas Gibraltāra pilsēta ar britu karogiem un sarkanajām telefonu būdiņām. Transporta kustība pa ielām gan notiek pa mums ierasto labo ceļa pusi, nevis kreiso kā Lielbritānijā. Pavērtās telefona būdiņas durvīs jau steidz nobildēties kāds jaunietis. Automašīnu pēc diezgan ilgas apkārt braukāšanas un skaidrošanās ar diviem dažādiem stāvvietas apsargiem novietojam turpat pie trošu vagoniņa galapunkta. Izrādās, ka autostāvvieta ir bezmaksas.
Braucam augšā klintī
Ejam stāvēt rindā uz trošu vagoniņu, lai uzvizinātos augšā klints galā. Mazdēlam paņemam līdzi bērnu ratus – ja nu noder. Noderēja. Tie iepatikās pērtiķim, bet vēlāk tos aizņemties vēlējās arī kāds piekusis klintī kāpējs. Uzbraukt klintī ar pacēlāju un tālāk kājām izstaigāt apskates objektus ir tikai viena no iespējām. “412 metri sešās minūtēs, un jūs jau esat klints virsotnē,” informē tūrisma buklets. Vēl var izmantot ekskursiju ar mikroautobusu – taksometru gida pavadībā, kas pievedīs klāt katram objektam un nedaudz pastāstīs par to. Taksometra biļetes cena – 25 eiro, un tajā iekļautas arī visas ieejas maksas objektos, vēsta kāds ceļojumu blogs. Staigājot kājām, gan nemitīgi jāpiesargājas no šiem taksometriem, jo ceļi ir ļoti šauri.
Mēs izvēlējāmies trošu vagoniņu turp un atpakaļ, kā arī dabas parka “Nature Reserve” apskati, kas vienam pieaugušajam izmaksāja 30 mārciņas, bērnam 5–12 gadu vecumā – 18,50 mārciņas. Senioriem 65 plus un studentiem ar ISIC karti ir atlaides. Kopā ar biļetēm izsniedz arī aproces, kas jāuzrāda katrā no apskates objektiem. Nezinu gan, ko klints galā un mežonīgajās, stāvajās takās iesākt senioriem, ja man ar savu četru gadu nūjošanas pieredzi brīžiem šķita, ka no piepūles un pārguruma teju jau pēdējā stundiņa klāt. Otrreiz ko tādu, visticamāk, neatkārtotu.
Esam izstāvējuši daudzvalodīgo rindu, iekāpuši vagoniņā un sākam braukt. Gribas ar muguru atspiesties pret vagoniņa logu, bet – ak vai! Tas ir pusatvērts, stikls ir tikai apakšējā daļā, bet pa augšu svilpo vēji. Diezgan ekstrēmi, bet mēģinu ar telefona fotokameru noķert kādu skatu uz jūru un daudzajiem kuģiem. Klints virsotnē vagoniņš vēl īsti nav paspējis apstāties, kad tajā ielec pērtiķis.
Jau stāvot rindā pie trošu vagoniņa kasēm, visapkārt varēja manīt izvietotās brīdinājuma zīmes, kas cilvēkus mudināja piesargāties no savvaļas pērtiķiem, jo īpaši aicinot nečaukstināt maisiņus un neēst dzīvnieku klātbūtnē, jo pērtiķi var uzlēkt virsū, izraut somas, atņemt ēdienu, iekost, ieskrāpēt utt. Tas viss uzskatāmi bija attēlots arī zīmējumos, tādā kā komiksu sērijā. Turklāt par pērtiķu barošanu paredzēts sods – 4000 mārciņu.
Lai gan biju veikusi piesardzības pasākumus – noņēmusi platmali (bez tās Spānijas karstajā saulē nekādi neiztikt), kāds pērtiķis man uzlēca virsū un mēģināja piekļūt pār plecu šķērsām pāri pārliktajai somai. Nekauņu notraucu no sevis.
Prospektos par Gibraltāru skaidrots, ka tā ir unikāla vieta, kur dzīvo divas primātu sugas: cilvēks un pērtiķis, citur Eiropā tikai viena – cilvēks. Tas būtu smieklīgi, ja nebūtu pat bīstami. Jo redzēju, kā pērtiķis uzklupa jaunietei baltā kleitā, kura ēda saldējumu, saskrāpējot viņu līdz asinīm. Meitene raudāja… Tāpat milzīgs pērtiķu tēviņš uzmetās mugurā kādam jaunam vīrietim, bet mazāks mērkaķis uz caurspīdīgā tilta uzlēca bērnam. Kā izrādījās, latviešu bērnam. Viņa ģimene gan ar mums pat nesasveicinājās. Tā dīvaini sanāk – otrā pasaules malā latvietis satiek latvieti, bet ne “sveiki”, ne “labdien”.
Apstaigājam apskates objektus
Esam klints virsotnē, fotografējam skaistos skatus un cenšamies izvairīties no pērtiķiem. Pamanu nelielu “pērtiķu baseinu” – klints ieplakā izveidojušos ūdens krātuvi ar daudziem makakiem tai apkārt. Dodamies tālāk, jo mūsu mērķis ir caurspīdīgais tilts “Skywalk”. Šis tilts gan lika vilties, jo salīdzinājumā ar citviet, piemēram, Ķīnā, esošajiem “stikla” brāļiem, tas ir vien dažus metrus garš gabaliņš. Bet uzvēdīja patīkams vēsums no miglā un mākoņos slīgstošās klints smailes. Turpinājām ceļu uz alām.
Svētā Mihaila (San Miguela) ala ir vislielākā no vairāk nekā 150 Gibraltāra klints alām. Tā ir dziļa, dziļums sasniedz 62 metrus, un iekšpusē atgādina templi, atrodas 300 metru augstumā virs jūras līmeņa. Ala slavena ar interesantiem, lieliem stalaktītu veidojumiem. Iekļūt tajā iespējams pa trīs ieejām.
Svētā Mihaila vārdā alu nodēvējis Gibraltāra vēsturnieks Alonso del Portilo. Nosaukumu viņš izvēlējies, pielīdzinot to tāda paša nosaukuma alai, kas atrodas Itālijas Apūlijas provincē. 18. gadsimtā, britu valdīšanas sākumā, alu nosauca Svētā Džordža vārdā, bet tautā tas neiegājās, un alu dēvēja iepriekšējā vārdā. 19. gadsimtā, Viktorijas laikā, ala izmantota kā vieta piknikiem, ballītēm, kāzām, koncertiem un pat dueļu rīkošanai. Ala tika apgaismota ar lāpām un īpaši dekorēta šiem pasākumiem.
Otrā pasaules kara laikā ala kalpoja kā hospitālis un patversme militārām vajadzībām. Alu pielāgojot šīm vajadzībām, tika atklāts vēl viens atzarojums, kur ir neliels ezeriņš ar kristāldzidru ūdeni. Šo daļu nodēvēja par “Lower St. Michael’s Cave” jeb apakšējo Svētā Mihaila alu.
Tagad lielākajā alas zālē – Katedrāles zālē – ierīkota koncertzāle ar vairāk nekā 100 sēdvietām. Speciālisti atzīst, ka šeit ir ļoti īpaša akustika. Ik gadu notiek dažādu žanru koncerti, operas, spēlē filharmonijas orķestri. Šeit uzstājušās pasaules mūzikas slavenības, tajā skaitā popmūzikas.
Arī mums ir iespēja izbaudīt iespaidīgu mūzikas un gaismas šovu (tas iekļauts biļetes cenā), kur tiek apspēlēta četru stihiju – gaisa, ūdens, zemes un uguns – tēma. Pie izejas no alas redzama piemiņas zīme, ka alas 1954. gadā savas oficiālās vizītes laikā Gibraltārā apmeklējusi Anglijas karaliene Elizabete II ar dzīvesbiedru. Līdzīgu zīmi atrodam arī netālu, klints malā. Spriežam, diez kā, augšā karaliene nokļuvusi, vai mērojusi tikpat ilgu un grūtu ceļu kā mēs. Savukārt vienā ceļojumu blogā atrodu informāciju, ka karaliene kādu koncertu šeit apmeklē gandrīz katru gadu.
Par alu vēsta dažas leģendas. Viena stāsta, ka Gibraltāra pērtiķi ieradušies šeit pa tuneli, kas ved uz Marokas piekrasti un sākas tieši Svētā Mihaila alā.
Pie izejas no alas iekārtots neliels suvenīru veikaliņš un kafejnīca, kur var iegādāties angļu alu, “fish& chips” un citas angļu preces. Ieturam īsu ūdens, kokakolas un saldējuma pauzi un pēc brīža dodamies uz nākamo objektu – iekaramo Vindzoras trošu tiltu. Brīžiem šķiet, ka esam nomaldījušies, jo asfaltētais ceļš pārvēršas ērkšķainā un mežonīgā klinšu takā. Spriežam, ka nevar būt, ka skaistais tilts atrodas nekurienes vidū. Tomēr izrādās, ka ejam pareizi, un tilts pēkšņi ir mūsu priekšā. Dodamies tam pāri un izbaudām skaistos skatus. Priecīgās sajūtas gan ātri norimst, jo secinām, ka atrodamies apmēram klints vidū, visai tālu no trošu vagoniņa gala stacijas. Mums jātiek augšā, turklāt vēl jāpaspēj laikā, jo pēdējais vagoniņš atiet pulksten 19.45. Sākumā ejam pa asfaltētu, bet ļoti stāvu un slīpu ceļu, bet, kad tas izbeidzas, nākas vārda vistiešākajā nozīmē kāpt klintī pa tajā izcirstiem nelieliem pakāpieniem, pieturoties pie malā esošajām virvēm. Tas bija grūti, un saule nežēlīgi cepināja. Labi, ka ceļā bija ierīkotas atpūtas vietas, kur atvilkt elpu. Sevišķi smagi bija pēdējie metri garām “pērtiķu baseinam”, kura malā tupēja pērtiķi, un šķita, ka to vien gaidīja, lai uzlēktu virsū. Sarkana, nosvīdusi, galīgi bez elpas, mēģinot izvairīties no uzkāpšanas kādam makakam un iekāpšanas viņu kakās, beidzot sasniedzu klints virsotni. Arī mans trīsarpus gadu vecais mazdēls nežēlojoties ar savām mazajām kājiņām sasniedza galamērķi.
Uz Eiropas punktu
Ar vagoniņu nobraucot lejā no klints, lielākajai daļai mūsu ģimenes vairs nav spēka izstaigāt Gibraltāra vecpilsētu, tādēļ nolemjam ceļā uz Eiropas punktu mazliet pabraukāt pa tās ielām. Pilsēta ir dzīva un rosīga. Apbūve diezgan sena. Ēkas, taupot vietu, saslietas kompakti. Izmantota katra terase, katrs apbūvei derīgs pleķītis. Kā jau kalnainā apvidū ieliņas ir stāvas, šauras.
Netālu no Eiropas punkta uzbūvēta mošeja, kas ir Saūda Arābijas karaļa dāvana. Dzirdējām arī gari stiepto aicinājumu uz lūgšanu. Mošejas būvniecība ilga divus gadus un izmaksāja aptuveni piecus miljonus mārciņu, oficiāli atklāta 1997. gadā. Tās kompleksā ir arī skola, bibliotēka un lekciju zāle. Tā ir vienīgā īpaši izveidotā mošeja Gibraltārā, kas šajā teritorijā kalpo musulmaņiem, kuru skaits pārsniedz 1000.
Eiropas punktā paceļas balti sarkana bāka – vārti starp Atlantijas okeānu un Gibraltāru. Tankeri, kravas kuģi dīkstāvē pavada vairākas dienas, gaidot, kad pienāks to kārta iebraukt ostā. Eiropas punkta bāku uzcēla gubernators sers Aleksandrs Vudfords no 1838. līdz 1841. gadam. 1994. gadā tā pilnībā automatizēta.
Citos avotos par Eiropas galējo dienvidu punktu gan tiek uzskatīts Markoka rags (Tarifa) – kontinentālās Eiropas dienvidu punkts, kas atrodas Gibraltāra šauruma šaurākajā vietā, kas atdala Atlantijas okeānu un Vidusjūru. Attālums līdz Āfrikas krastam ir 14 kilometru.
Apskatījām arī Sikorska memoriālu, kas piemin 1943. gadā notikušo Gibraltāra lidmašīnas B-24 avāriju, kurā gāja bojā Polijas armijas virspavēlnieks un trimdas valdības premjerministrs ģenerālis Vladislavs Sikorskis un vēl 15 cilvēki. Iepriekš bijuši divi citi memoriāli, bet, lai piešķirtu vairāk vietas ceremonijām, jaunais memoriāls Eiropas punktā 2013. gadā tika pārbūvēts, izmantojot smilšakmeni no Polijas.
Kāda ir mana galvenā Spānijas un Gibraltāra ceļojuma atziņa? Ak, kaut es arī Latvijā spētu uz dzīvi paskatīties vienkāršāk, atbrīvotāk, dzīvot kā Spānijā, kur viss notiek viegli un bez steigas! Prātā nāk arī dēla friziera teiktais, ka pa Spāniju var ceļot visu mūžu.
Atgriežoties no Andalūzijas, vēl ilgi nepamet sajūta, ka īsā laika sprīdī ir paspēts tik daudz. Rodas gan problēmas ar aklimatizēšanos, pēkšņi no saules, tveices, plus 35 grādiem nokļūstot Latvijas vējā, lietū un plus 15 grādos. Un joprojām mieru nedod krāsu un sajūtu karuselis ar domu, ka vēl kādreiz gribas pabūt tur, saules pielietajā, skaistajā Andalūzijā.
