Valsts izglītības inspektore Dzintra Zilberta labprāt, kā viņa pati saka, rakājas zemē.
Valsts izglītības inspektore Dzintra Zilberta labprāt, kā viņa pati saka, rakājas zemē.
Pavasarī un vasarās brīvas dienas viņa pavada savās dzimtas mājās Mežciemā. Nekādi dārzeņi gan mazdārziņā netiek audzēti. Dzintras vājība ir puķes. Lielākoties mājas apkārtni klāj zāle, tā ka darbs prasa daudz laika. «Mans tēvs bija kokgriezējs, un viņa māja vienmēr ir dabūjusi balvu par labāk uzkopto apkārtni. Arī mani viņš radināja pie kaut kādas kārtības. Visbeidzot solījās atbraukt un izdarīt visu manā vietā.»
Dzintrai ļoti patīk suņi. Ja liktenis nebūtu lēmis darboties pedagoģijā, viņa noteikti būtu suņu dresētāja. Dzīvoklī viņu gaida 11 mēnešu veca vilku sugas kucīte. Divas reizes dienā aktīva pastaiga pa Pasta saliņu ar suni nodrošina veselību un labu garastāvokli. Katru rītu suns ceļ savu saimnieci pulksten 5.30 no rīta. Dzintrai tā ir ierastā dienas kārtība. Svētdienās viņa apmeklē baznīcu. Tas dod spēkus nākamajai darba nedēļai, dvēseles stiprumu un labestību. Tas palīdz darbā, kurā svarīgas ir attiecības ar cilvēkiem. «Man ir reti riebīgs darbs. Tu esi tā kā pārraugs, kontrolieris. Lai ar cik labām domām tu vērsies pie cilvēkiem, iznāk saskarties ar cilvēku stresu.»
Pēdējos gados Dzintrai ir iespēja daudz ceļot. Pirms tam šī iespēja viņai bija liegta. Padomju gados strādājot Rīgas 45. vidusskolā, kurai tajā laikā jau bija starptautiski sakari, bija jāsagaida viesi no ārzemēm. Pašai doties ārpus robežas neizdevās, jo traucēja viens fakts biogrāfijā – tēvs bijis izsūtījumā. Taču katru vasaru kopā ar vīru Dzintra ceļoja pa visu savienību. Vislielāko iespaidu uz viņu ir atstājis Baikāla ezers un tā daba. «Esmu priecīga, ka iznācis tik daudz ceļot un redzēt, jo tagad šādi ceļojumi nebūtu iespējami. Nepieciešami lieli naudas līdzekļi.» Tagad, pateicoties projektiem, kuros Dzintra piedalās, vairākas reizes ir būts Zviedrijā, Dānijā, Somijā, pat Spānijā. Vēl viņa vēlas aizbraukt uz Norvēģiju un Izraēlu. Kad beigsies Izraēlas un Palestīnas bruņotie konflikti, viņa vēlētos apmeklēt Betlēmi un Krusta ceļa vietas.
Ir vēl kāds vaļasprieks, ko īsti par tādu Dzintra nevarēja nosaukt. «Teātra dēļ esmu ziedojusi daudz no savas privātās dzīves. Nevar jau sūdzēties. Esmu nospēlējusi teātrī tik daudz skaistu lomu. Domāju, ka vairāk nekā kāda no profesionālajām aktrisēm. Liels paldies jāsaka režisorei Lūcijai Ņefedovai, kas daudz strādāja ar mani.» Mīļākās Dzintras lomas ir Antigone Ž.Anuja lugā «Antigone», Ilga A.Brigaderes lugā «Ilga», Liāna E.Zālītes lugā «Intermeco», Stella Kembela Dž.Kiltija lugā «Mīļais melis», Marianna Okolokolaka P.Putniņa lugā «Ar būdu uz baznīcu». Ir nospēlētas dažādas lomas – no augstākās sabiedrības dāmām līdz lauku večām. Dzintra smejas: «Kad aiziešu pensijā, rakšos pa dārzu, audzināšu suņus un spēlēšu teātri. Žēl, ka neviens nedos spēlēt skaistas lomas. Būšu par vecu.»
